Lilita Bērziņa – Spīdola, Artūrs Filipsons – Lāčplēsis. Uguns un nakts, 1947. Foto – no Dailes teātra arhīva

«Nakts» ir, bet «uguns» nav

Dailes teātra leģendas skatījumā no iekšpuses

Meklējot materiālus pētījumam par skatuves kustību un horeogrāfiju Latvijas teātros, Rakstniecības un mūzikas muzejā uzdūros neparasti interesantam izziņas materiālam – tā bija apjomīga klade Dailes teātra izrāžu dežurējošo aktieru un režisoru žurnāls, kurā ieraksti veikti no 1944. līdz 1952. gadam. Tas ir vērtīgs liecinājums gan par Dailes teātra vēsturē leģendāro izrāžu skatuves mūžu, gan sava laika mākslinieciskajiem tikumiem un sadzīviskajām nebūšanām.

Kā var noprast, katru vakaru uz katru izrādi tiek nozīmēts kāds dežurants: pārsvarā tie ir aktieri vai kāds cits no mākslinieciskā personāla – piemēram, dekorators Ģirts Vilks, režisore Felicita Ertnere u. tml. Diezgan daudz ir ierakstu, kuros atzīmēts datums, iestudējuma nosaukums un formāla frāze, ka izrāde noritējusi tehniski gludi, aktierspēle vērtējama teicami u. tml. Taču bez formāliem ierakstiem ir arī Ģirta Vilka emocionāls izvirdums uz piecām lapām. Vai pieci aizrādījumi, ka uz kādas lugas izrādi nebija ieradies dežurējošais dekorators Ģirts Vilks, to parakstījis skatuves inspicients (mūsdienu izpratnē – izrādes vadītājs) Pauls Melducis.

Uguns un nakts

Šajā kladē izrādes brīžiem tiek sauktas pat par katastrofām – dekorācijas par daudz noplukušas, pārbūves ilgas un trokšņainas. Piemēram citēšu Ģirtu Vilku, saglabājot gan viņa rakstības veidu, gan interpunkciju, kā arī pasvītrojumus. Izrakstījies par nebūšanām sakarā ar dekorācijām, viņš turpina: «Vēl tāļāk! Aktieri esot «gudri». Dailes teātrī esot meistariski aktieri. Bet bieži ir tā, ka visai lielu gudrību nevajag, lai savu asti celtu, jo kas tad gan lai cits to sacītu. Noskatoties šodien Uguns un nakts, liekās, ka Dailes teātris grib celt to, ko viņš nevar pacelt. Lāčplēsi taču nevar uzvest, ja nav Lačplēsis! Mūsu Lāčplēsis jau sākumā ir noguris, nevarīgs, ne vēsts no zaļojoša ozola, jaunekļa spēka (..). Tas pats jāsaka par Spīdolu, kam jābūt temperamentīgai ugunīgai. Pārliecina vienīgi Melnais bruņinieks un Kangars. Tātad «nakts» ir, bet «uguns» nav!

Varbūt es pārspīlēju, bet manas domas ir, ka Dailes teātris nevar taisīt lielinscenējumus šodien. Šodien DT ir par niecīgu, par mazu, par nevarīgu tīri tehniski skatuves lieluma un iekārtas ziņā (skatuves bez aizkulisēm, bez dziļuma, bez augstuma, bez apgaismošanas). Šodienas skatītāju vairs nepārliecina kaut kāds it kā, kaut kāda līdz galam neizmantota stilizācija. Vismaz tāds iespaids radās, skatoties svētdien 9. XII plkst. 14.00 Uguns un nakts lielinscenējumu.» (1950. gads)

Bet jau 1948. gadā par 21. oktobra izrādi Uguns un nakts dežurante Lilita Bērziņa ierakstījusi: «Dekorācijas ir zem katras kritikas. Dekorāciju gabali, mēbeles dubļiem apklātas, izmirkušas. Pils nemaz vairs neparādās…» Tā vien šķiet, ka izrāžu dežuranti var rakstīt, ko grib, taču nekas nemainās.

Anna Kareņina

Arī par iestudējuma Anna Kareņina izrādi 1949. gadā atrodams emocionāls Ģirta Vilka ieraksts: «Jau priekškaram atveroties, man kā dekoratoram bija jānosarkst, bet tas bija tikai tā – sākumam, jo vēlāk katra aina nesa vēl vienu pārsteigumu pēc otra un es varēju zālē nosēdēt tikai tāpēc, ka gribēju redzēt, līdz kādai nejēdzībai var sabojāt labu lietu. Aktieri gan lieliski. Taču pārbūves lēnas un trokšņainas, mūzika jau sen beigusies un skatītāji emocionālo līdzpārdzīvojumu jau zaudējuši, aizmirsuši, bet aiz priekškara skaņa tāda, it kā piedzērušies cilvēki demontē kādu iekārtu. Lūk, kāda fona mūzika Annas ciešanu stāstam.

Žurnāli