Nāve zem eglītes

Eksistē kāda leģenda, kas, lai arī pārāk neticama, ir tik skaista un iezīmīga, ka negribētos to steigšus izmest konspiroloģijas mēslainē: 1924. gada februāra sākumā, uzzinājis par Leņina nāvi, Nikolajs Rērihs pārtrauc savu Transhimalaju ekspedīciju, kuras mērķis, kā visiem zināms, bija Šambalas atklāšana, lai strauji atgrieztos Krievijā un nogādātu lielinieku valdībai šķirstiņu ar Himalaju zemi, ko uzbērt uz «Dižā skolotāja» kapa. Runā, ka esot saticies ar Lunačarski, padomju Krievijas Izglītības tautas komisāru, nodevis sveicienus no Mahatmām, ar kuriem Rērihiem tolaik bijuši telepātiski kontakti, un atgriezies pie savas karavānas kaut kur Dardžilingā. Ņemot vērā, ar kādām grūtībām ekspedīcija saskārās, pārvietojoties Vidusāzijas un Ķīnas teritorijā, cenšoties iekļūt Tibetā un ik pa laikam iesprūstot bīstamās un mistiskās situācijās, kas aprakstītas Rērihu dienasgrāmatās, grūti noticēt šādai versijai, taču fakts, ka harismātiskais mistiķis zināja un raizējās par Ļeņina nāvi, ir pierādāms – viņš bija tas, kas izstrādāja projektu Ļeņina piemineklim dažus gadus vēlāk. Tas tika uzstādīts padomju konsulātā Indijā. Un tieši Rērihs ir nosaucis Ļeņinu par Dižo Skolotāju, tas ir, indiešu valodā runājot, par guru. 

Tas būtu nepiedodams pārpratums – skatīties šo izrādi kā stāstu par mirstošu Ļeņinu – cilvēku

Vēl viena nepierādīta leģenda vēsta par to, ka Rērihs, mākslinieks būdams, ir dizainējis arī sarkanarmiešu formas tērpus, iekļaujot tajos zīmīgās «budjonovkas» – cepures ar spicu galu, kas tik ļoti atgādina budistu ikonās redzamās galvassegas. Tiesa, visdrīzāk to darījuši citi krievu mākslinieki – Kustodijevs vai Vasņecovs, taču nav noliedzams, ka Rērihs sapņojis par tibetiešu, mongoļu un krievu armiju apvienošanos pēdējam Kalijugas karagājienam Budas Maitrejas vadībā. Un šīs leģendas lieliski iekļaujas Ļeņina kultā.

Darbojas nevis Ļeņins, bet pārcilvēciskota Ļeņina ikona

Ļeņina kults ir viens no pārsteidzošākajiem un interesantākajiem fenomeniem cilvēces vēsturē tieši tāpēc, ka tajā savijušies Rietumu, antīkās, Senās Ēģiptes un visdažādāko Austrumu tradīciju elementi. Šis kults sākās burtiski uzreiz pēc Oktobra revolūcijas un nostiprinājās pēc viņa nāves, liedzot mums šodien jebkādu iespēju paraudzīties uz Ļeņinu kā uz reālu cilvēku, demistificēt vai demitoloģizēt viņa tēlu, sarīkot «Ļeņina svētbilžu grautiņu» vai atjaunot «vēsturisko patiesību». 

To necenšas arī Uldis Tīrons savā ritualizētajā mistērijā ar nosaukumu Pēdējā Ļeņina eglīte. Tas būtu nepiedodams pārpratums – skatīties šo izrādi kā stāstu par mirstošu Ļeņinu – cilvēku, jo tās žanrs nav ne psiholoģiskais, ne fiziskais un pat ne fizioloģiskais teātris. Te man jāpaskaidro, ka es neuzskatu režisora ieceri par vienīgo iespējamo iestudējuma interpretācijas variantu – protams, ikvienu izrādi ir iespējams saprast un uztvert dažādi, dažkārt pat ir labi, ja katrs skatītājs tajā ir ieraudzījis kaut ko savu. Mans iebildums pret vienkāršotu Pēdējās eglītes uztveri ir pragmatisks – pārāk daudz tiek zaudēts, necenšoties atslēgt tajā iekodētos mitoloģiskos simbolus.