Ulda Tīrona pīlādža miets

Filozofam Uldim Tīronam ideju ir vairāk nekā eglītē skuju, un iemaņu trūkums režisora profesijā varbūt pārāk neskādē, jo ar tādu aktieru komandu kā Jaunajā Rīgas teātrī pat pie labākās gribas izgāzties nav iespējams. Supremātista Kazimira Maļēviča melnā kvadrāta izskatā noformētā izrādes programmas grāmatiņa, kas vēstī, kāpēc Tīrons iedomājis pievērsties Ļeņina dzīves pēdējām dienām, ir aizraujoša lasāmviela. Tā ar nepacietību liek gaidīt, kā melnajās lappusēs izkaisītās idejas, fakti un fantāzijas par politiskās un kultūras dzīves peripetijām 20. gadsimta divdesmitajos gados būs savienotas mākslas priekšnesumā. Starp citu, supremātistu sludinātajai ģeometrisko formu pilnībai un patiesīgumam potenciālais skatītājs var pietuvoties arī personiski, jo programmai kā pievienotā vērtība līdzi nāk melns kartona krusts, no kura (visu cieņu – bez piepūles, jo savienojuma vietas iezīmētas ļoti precīzi) katrs ar saviem neveiklajiem pirksteļiem var izlocīt kubu. Interakcija par excellence.

Iebalzamētais asinssūcējs

Tajā pašā laikā zināmas bažas par to, vai izrāde būs gana nolasāma, tomēr iestudētājam ir bijušas, jo Ļeņina pēdējās eglītes programmu var uztvert arī kā lietošanas instrukciju. Vai, metaforiski izsakoties, kā atslēgu saišķi, ar kuru izrāde slēdzama. Tēli, fakti, mākslas interpretācijas, filozofu un vēsturnieku izteikumi kalpo kā pavediens, kuram sekojot, pēc Tīrona prāta, iespējams nonākt pie parādību un personību būtības.

Atšķirot programmu, vispirms ieraugām krievu mākslinieka postmodernista Nikolaja Vasiļjeva veltījumu Oktobra revolūcijas simtgadei – baisi ironisku un reizē smieklīgu parafrāzi par Nosferatu, Vasiļjeva Nakts muzejā precīzi atkārto vienu no Frīdriha Vilhelma Murnava 1922. gada ekspresionistiskās šausmu filmas pazīstamākajiem kadriem. Vampīrs grāfs Orloks pavērsis pret skatītāju savu žurkas seju un gariem pirkstiem satvēris… nevis daiļās Ellenas, bet iebalzamētā Ļeņina galvu. 

Ellena, uzzinājusi, ka godīgas sievietes asinis ir vienīgais, kas šādos gadījumos spēj palīdzēt, upurējas, lai glābtu pilsētu no mēra epidēmijas. No kā cilvēkus var glābt Ļeņins, kura dzīslās asinis vairs nerit? Pats no sevis kā no komunisma rēga, kurš klīst pa Eiropu? Bet varbūt ir tieši otrādi un Ļeņins no vampīra ir «pārņēmis stafeti», lai pats kļūtu par izsalkušu spoku, kurā iemiesojušās traumas un aizliegumi? 

Sveiciens metropolei

Nezinu, vai Uldis Tīrons ar Pēterburgas postmodernistu darbiem iepazinies dabā vai līdzīgi šo rindu autorei – ienirstot interneta dzīlēs. Varbūt nemaz nav iepazinies un tā ir tikai nejauša sakritība, ka starp galerijā Cūkas purns (Свиное рыло) sarīkoto Oktobra revolūcijas simtgadei veltīto izstādi un Ulda Tīrona izrādi saskatāma tipoloģiska līdzība. Mākslinieku grupa (programmā citētais Vasiļjevs ir tās dalībnieks) jeb, kā viņi paši sevi dēvē, sekta ar divdomīgo nosaukuma abreviatūru КОЛХУи savos darbos risina gan politiskas, gan sadzīviskas tēmas un deklarē, ka viņu mākslas virsuzdevums ir nevis savaldzināt skatītāju, bet sagādāt viņam vilšanos, likt paskatīties uz apkārtējo īstenību un sevi bez ilūzijām. Ļoti pazīstami lozungi – gandrīz tādiem pašiem vārdiem gandrīz tādas pašas idejas savulaik sludināja 20. gadsimta sākuma avangardisti. Turklāt Uldim Tīronam kā režisoram autodidaktam varētu būt tuvs grupas līdera Nikolaja Kopeikina viedoklis par diletantisma un profesionālisma attiecībām mākslā. Snobisms, kā uzskata Kopeikins, ir smieklīgs. Viņaprāt, profesionāls mākslinieks ir tas pats, kas profesionāls filozofs. «Kādas gan augstskolas varētu būt beidzis Sokrats,» vīzējas Kopeikins.