Kapelmeistars un viņa īve

Būsim godīgi, ne jau jubilejas mēnesis rosināja mani uzrunāt Dailes teātra ilggadējo muzikālās daļas vadītāju Juri Vaivodu sarunai, bet – tas bija labs arguments. Viņa darbības robežas ir nenotverami plašas, kas ļāvis viņam vairākkārt iegriezties arī Nacionālajā teātrī. Esmu redzējusi un dzirdējusi viņu darbībā un sarunās ar režisoriem un, protams, sadarbībā ar Maestro Raimondu Paulu. Tāpēc domāju, ka viņš ir viens no nedaudziem Latvijas cilvēkiem, kas brīvi jūtas plašajā informatīvajā laukā, zina to, kas notiek akadēmiskās mūzikas laukā pasaulē, jo kopā ar dzīvesbiedri, muzikoloģi un Radio Klasika direktori Gundu Vaivodi ir apceļojis daudzus notikumus mūzikas epicentros. Vienlaikus zinu, ka akordeons tieši viņa rokās uzreiz pārvēršas tautas mūzikas instrumentā un arī tautasdziesmas Juris Vaivods pārzina labāk par jebkuru no mums. Runājoties ar Juri Vaivodu Nacionālā teātra izrādes Baltiešu gredzens tapšanas laikā, novērtēju viņa plašās vēsturiskās zināšanas un inteliģenci, prasmi vai vajadzību palikt otrajā plānā un palīdzēt izcelties tiem, kas to pelnījuši vairāk, un tiem, kas to vēlas vairāk par viņu pašu. Un tieši tāpēc es vēlējos viņu intervēt – būsim godīgi.

Ieva Struka. Vai un kā ir mainījusies izpratne par to, kas ir laba teātra mūzika?
Juris Vaivods. Teātra mūzika ir tikai viens elements tai lielajā, es pat teiktu, kosmosā, kas ir teātris un kur satiekas visas mākslas. Mainoties teātrim, mainās teātra mūzika, mainās mūsdienu cilvēka gaume un tas, ko viņš grib dzirdēt. Ne tikai teātrī, bet vispār ikdienā. Tehnoloģijas attīstās, un tas paver iespēju no skaņas izvilināt visdažādākās nokrāsas. Senatnē teātra izrādēm tika rakstīta mūzika lielam orķestra sastāvam, bet šodien var uzrakstīt vai ieskaņot vienu skaņu un ar to spēlēties – meklēt šai skaņai spektrus, to atkārtot, griezt, sadalīt, veikt neiedomājamas lietas. Pie izrādes Smiļģis es aicināju talkā vienu no talantīgākajiem jaunajiem latviešu mūziķiem Rihardu Fedotovu jeb Rick Feds, kurš pielika savu profesionāļa roku, lai radītu mūsdienīgu skaņu. Arī vērojot Spēlmaņu nakti, man ir prieks par dažādām mūzikas krāsām, kuras pārstāv jaunie komponisti. Īpaši par Annu Ķirsi, kura Dailes teātrī strādā jau atkārtoti. Viņas valoda izrādē Elpa ir salīdzinoši lakoniska, bet trāpīga noskaņā. Es ar lielu baudu noskatījos arī dokumentālo filmu par viņas Koku operu, kas bija aizrautīgs vizuāls un skanisks piedzīvojums. Man ir prieks par Jēkabu Nīmani, par Edgaru Mākenu, par Kārli Auzānu, jo viņi katrs ir ar savu rokrakstu. Patiesībā par daudziem.

Tu minēji vienu aspektu – tehnoloģijas, kas ienāk, bet vai vari minēt arī žanriskas izmaiņas? To jautāju tālab, ka, domājot par pagātnes teātra mūziku, jāsecina, ka bija ārkārtīgi daudz dziesmu, kas ieguva pašvērtību un turpināja dzīvot arī pēc tam, kad izrāde bija beigusi savu dzīvi. Tagad katrā teātrī ir daudz labas mūzikas, bet ārpus izrādes no jaunāku autoriem dzīvo Kārļa Lāča mūzika Pūt, vējiņiem un Vlada Nastavševa – Asins kāzām. Bet Asins kāzu mūzika, visticamāk, dzīvo šaurā interesentu lokā. Vai tu vari man oponēt?
Ja tā ir dziesma, tad, visticamāk, to kāds medijs raidīs tālāk jau nākamai interesentu daļai. Bet, ja tu radi instrumentālu mūziku dramatiskai izrādei, to izņemt no izrādes konteksta un pasniegt atsevišķi ir grūtāk. Lai gan... Ja veiksmīgākās lietas apkopotu kādā serverī, tad pieņemu, ka radio, tai pašai Klasikai, būtu interesanti to ik pa laikam atskaņot. Pagājušā gadsimta 70.–80. gados visu teātru muzikālās izrādes tika ieskaņotas vai nu platēs, vai vienkārši radio lentēs un tagad ir raidāmas. Šodien tādas lietas nenotiek.

Kāds tam iemesls? Tehniski taču šodien to ir daudz vieglāk izdarīt.
Varbūt. Bet tie tomēr ir ieguldījumi – studiju izmaksas, autortiesības, blakustiesības, un, sarēķinot visu kopā, tas vairs nav izdevīgi. Kādreiz uz to skatījās daudz brīvāk – mēs, aiz dzelzs priekškara dzīvojot, varējām klausīties Bernsteinu, par to neko viņam nemaksājot. Bija arī tādi laiki. Bet  varbūt šī ir ierosmes vērta lieta – labākās lietas apkopot vienā serverī. Agrāk Kultūras ministrija iepirka izrāžu mūzikas partitūras, un tā bija laba prakse, jo komponisti tādā veidā bija stimulēti piefiksēt savas muzikālās idejas uz nošu lapām, savukārt ministrija iepērkot vērtēja, ko ir vērts iepirkt, tāpēc šodien daudz ko labu var atrast Nacionālās bibliotēkas Retumu un rokrakstu kolekcijā. Ir bijis arī viens šaušalīgs periods latviešu teātrī, kad bija tā saucamais minidisku formāta laiks, vēl brīdi pirms kompaktdiskiem jeb tvartiem. Minidisku spēlēja tikmēr, kamēr izrāde bija repertuārā, un tad, kad izrādi noņēma, to izdzēsa un rakstīja virsū jau jaunu mūziku. Tāpēc liels laika posms – gadi seši noteikti – vispār nav saglabājušies. Ir bijuši arī tādi laiki. Šobrīd viena daļa komponistu, es ceru, saglabā visu paši savās mapītēs. Bet paliek atvērts jautājums, kurš nāks ar iniciatīvu padomāt par šīs mūzikas pieejamību arī pēc izrādes beigām.