Prauls joprojām kvēlo

Toms Treinis. Uzreiz jāatzīstas, ka mana pirmā apzinātā vecuma teātra pieredze bija vidusskolā, kad es jau domāju par teātri un to, kas man tajā patīk un nepatīk. Es atceros, ka biju aizgājis uz kinoteātri K Suns, kur rādīja izrādi Gaidot Godo. 

Juris Strenga. Jā, jā.

T.T. Nu lūk, un tur spēlēja gan Jānis Skutelis, gan tu, un tu biji Poco.

J.S. Jā.

T.T. Tu man toreiz vislabāk patiki tajā izrādē, un, ja es tagad domāju, kas man uzreiz likās simpātisks, tad tas, ka tev kā aktierim ir ļoti interesanta psihofizika. Man bieži vien akadēmijā teica, man ir mazliet savādāka psihofizika, varbūt tāpēc Dzeguzes ligzdā man bija iespēja spēlēt to dīvaino tipu. Skatoties Gaidot Godo, es sapratu, ka aktieris var būt inteliģents un gudrs, un tās ir lietas, kas nāk no cilvēka, no viņa klātesamības uz skatuves. Tāpēc gribēju mūsu sarunu sākt ar to, kā tev radās tā doma kļūt par aktieri, jo par tevi rakstītajā atradu, ka sākumā tavs ceļš bijis vairāk saistīts ar skolotāja darbu.

J.S. Nu nē... es vienkārši netiku Teātra fakultātē, kur tika Uldis Pūcītis un Āris Rozentāls, un, tā kā pirms tam mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā diriģēšanu, tad tur arī atgriezos. Jā, bet ar teātri biju saistīts jau sen pirms tam. Gan vidusskolā, gan Krimuldas san atorijā bija pašdarbības pulciņš, kur iestudēja Jānis Menca – tolaik Dailes teātra aktieris. Man bija 15 gadi, es biju garš – nu, tā ir mūsu kopējā īpašība. Un Jānis Menca pa vakariem, dzerot šņabi, stāstīja – man viņš nedeva, bet pats viņš dzēra – par Dailes teātri, cik tas ir brīnišķīgi, kāda tur ir ģimene, kāda tur atmosfēra. Un tad, kad nomirst aktieris, tad pārējie aktieri – draugi vakaros nāk uz kapiem un saliek tur glāzītes uz kapa kopiņas un iedzer mirušā piemiņai. Tas viss bija tik romantiski, un man tā patika…  Vidusskolā es turpināju spēlēt pašdarbības kolektīvā, un direktors teica: «Nu, Strenga! Tur jau skaidrs, ka viņš ies uz teātri.» Kaut arī pie sevis es domāju: «Tev nekas nav skaidrs, varbūt es nemaz neiešu uz turieni», bet nu, jā, tik un tā man vilka uz turieni. Tāda avantūrista daba, nezinu, no kurienes, varbūt no tēva, kurš ar mani nenodarbojās, bet bija policists un pēc kara aizmuka uz Austrāliju, kur arī palika. Dažu brīdi atmodas laikā es arī esmu gribējis būt par policistu – par slepenpolicistu un izsekot kombinācijas, ko dara šitie mafiozie tipi... Tolaik teātrī nebija ko darīt, viss gāja uz galu, un man likās, ka es varētu pieteikties policijā. Bet teātris mani ir interesējis ar to paradoksu, ka tu neesi tas, kas tu esi, lai gan tu nemaz nezini, kas tu esi. Un gribas tomēr aizmaskoties un nebūt tam, kas esi.

T.T. Vēl es atklāju, ka tu esi nodarbojies arī ar režiju.

J.S. Jā, tas bija tāds izmisuma solis. Jo teātrī nebija neviena, kas ar to nodarbotos. 60. gadu vidus bija tādi krīzes gadi, un Pēteris Pētersons mani uzbīdīja uz šīs taciņas. Es esmu pietiekoši gudrs un pietiekoši loģisks, bet tieši tā bija mana nelaime…. Mana vienīgā stiprā puse ir loģika, tāpēc es jau Dailes teātra studijā palīdzēju savām kursabiedrenēm. Viņas mācījās pie runas pedagogiem, bet es sāku palīdzēt loģikas ziņā, analizējot teikuma uzbūvi un autora domu. Šī lieta reizē gremdēja mani kā režisoru. Man šī loģika un prāta konstrukcijas ir... nepārtraukti. Tāpēc šodien es teiktu, ka neesmu bijis nekāds režisors, esmu bijis aizvietotājs. Es aizpildīju to vietu, kur neviens nekā nedarīja, un palīdzēju teātrim ar nelielām ludziņām tajā brīdī, kad Pētersonam vajadzēja piesviest repertuāram kaut ko mazu. Bet tajā pašā laikā saprotu, ka es, būdams netalantīgs režisors, biju vājš tieši aktiermeistarībā, jo biju pašdarbnieks un to, ko mums mācīja studijā, nu, es nedomāju, ka tur kaut ko īpaši aktiermeistarības ziņā iemācījos. Viss bija tikai no prakses. Jau studijas laikā ejot uz skatuves, piedaloties lielajās izrādēs masās, vērojot citus un tā tālāk... Zināmā mērā tā aktieru padarīšana pielipa. Bet es nevarēju būt labs aktieris, jo man nav organikas. Visu laiku prāts ņēma virsroku un tāpat arī režijā, es ļoti stingri turējos pie izdomātā, bet tas nekur neder.

T.T. Jā, jā, es tevi ļoti labi saprotu, jo man bija līdzīgi..  Es iestājos Kultūras akadēmijā aktieros ar domu kļūt par gudru aktieri, jo tajā laikā man likās, ka tā ir baigā svētība, ja tādi teātrī ir...

J.S. Jā.

T.T. ...bet es gāju uz visām režisoru nodarbībām...

J.S. Jā, jā.

T.T. ...pats no sava prāta. Un tad Māra Ķimele otrajā kursā vienkārši ņēma un pateica: «Tu būsi režisors.» Es taču gribēju kļūt par gudru aktieri, režisoriskā domāšana tajā pašā laikā man traucēja, jo uz skatuves visu mēģināju kontrolēt. Kad es, piemēram, aizeju uz Dailes teātri un skatos, kā Artūrs Skrastiņš vai Lauris Dzelzītis strādā, un redzu, kāda starp viņiem ir dzīva saikne... To nevar neredzēt. Man liekas, ka Pūcītis tad no sirds uz sirdi spēlēja.

J.S. Jā, jā.

T.T. Jo ir tā, ka tu būsi tik labs, cik labs būs tavs partneris, un es partnerībā jutos diezgan nelāgi, jo redzu no malas, un saprotu, ka tas ir slikti. To es pats sev piefiksēju. 

J.S. Tur tā nelaime, ka uz skatuves es uz partneriem skatos, kā viņš to dara, un līdz ar to mums tās tiešās saiknes vairs nav. Un tad man vairs nebija izvēles – bija vienkārši jātaisa izrādes. Tas ir otrs ceļš, kuru es varu iet, jo būt par aktieri nav lemts. Varbūt es labi iederētos tādā Brehta teātrī…

J.S. Jā, acīmredzot mēs esam Brehta aktieri.

T.T. Jā, esam Brehta aktieri, jo forma… tas ir...

J.S. Tiklīdz es kaut nedaudz sāku lasīt vācu valodā, es ārkārtīgi daudz lasīju par šīm formas lietām – gan teātrī, gan dejā, gan režijā, tikai tad jau neko nevarēja pārbaudīt praksē, vien izlasīt. Padomju laikā Valsts bibliotēkā dīvainā kārtā ienāca daudz tādu lietu, ko čeka nebija pamanījusies izņemt – acīmredzot viņiem nebija pietiekoši intelektuāli kadri –, un es gāju un lasīju. Man teātrī nedeva lomas kādus gadus piecpadsmit, jo es skaitījos slikti domājošs, «nepareizais». Arī partijā mani neņēma. Bet visi šie meklējumi ārzemju žurnālos tajos gados vienlaikus attaisnoja manu eksistenci. Teātrī man maksāja algu, es braukāju filmēdamies pa visu Padomju Savienību, un šī informācija man ļāva izdzīvot tāpēc, lai es apzinātos, ko es īstenībā varētu izdarīt. Bet tam visam, kā pēc tam izrādījās, nebija nekādas nozīmes, jo atmoda pārvilka svītru, un visi šie mani mēģinājumi kaut ko sasteigt aiz dzelzs priekškara... uztvert to, kas nav vizuāli uztverams, tikai caur žurnāliem, bija neiespējami. Tāpat visas manas tā laika grāmatas ir tagad šķūnītī pie malkas, tikai es nevaru saņemties tās nokurināt.

T.T. Nē, nē! 

J.S. Par grāmatām es varu pastāstīt. Reiz kāds draugs man piezvanīja no Jūrmalas, ka pašlaik viens kurinātājs gatavojas nodedzināt Maijera enciklopēdiju... Tu zini, tā ir iepriekšējās gadsimteņu mijas viena no lielākajām vācu enciklopēdijām. Un es taču braucu un izrāvu to no kurtuves.