Kultūras nozares kontrole

Arvien vairāk saasinoties diskusijām Latvijas sabiedrībā un politikā par t. s. čekas maisu jautājumu, īpašu nozīmi iegūst arī šo problēmu zinātniska izpēte. Problēmas aktualizāciju veicina gan jau vairākus gadus ritošais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (turpmāk VDK) zinātniskās izpētes komisijas darbs, gan likumā noteiktā laika robeža VDK dokumentu mantojuma pieejamības iespējamai pārskatīšanai – 2018. gada 31. oktobris. Protams, arī 2018. gadā, kā Saeimas vēlēšanu gadā, ir saprotama problēmas aktualizēšanās politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros. Tāpat arī jautājuma risināšana laikā, kad Latvijas valsts svin savas pastāvēšanas 100 gadus, veicina sabiedrības interesi par šo problēmu. Jāatzīmē, ka attiecībā uz iespējamiem risinājumiem Latvijas sabiedrībā joprojām pastāv visai dažādi viedokļi. Piemēram, politiķis, ZZS pārstāvis LR Saeimas Nacionālās drošības komisijā Kārlis Seržants (1959) 2017. gadā ir paudis šādu uzskatus par «čekas maisu» atvēršanu: «Uzskatu, ka čekas maisi ir jāatver, taču tikai ar tādu nosacījumu, ka ir izstrādāta metodika, kas ļautu izvērtēt, cik lielā mērā kartotēkā esošā persona ir vainojama sadarbībā ar čeku.» Savukārt Nacionālā apvienība piedāvā citu risinājumu – Saeimai pieņemt likuma grozījumus, kas noteiktu visu VDK materiālu publiskošanu. Apvienības pārstāvis Raivis Dzintars (1982) attieksmi pret problēmu formulējis šādi: «Čekas maisu saturs darāms publiski pieejams [..], kas nosakāms ar likuma spēku. Čekas maisu saturs ataino sadarbību ar okupācijas varu, kas šobrīd tiek turēta slepenībā.» Diskusijās bez politiķiem iesaistījušies arī pazīstami sabiedriskie un kultūras darbinieki. Piemēram, Māra Zālīte (1952) izteikusi šādu viedokli: «Domāju, visi būs ļoti vīlušies, kad tos maisus atvērs. Bet katrā ziņā tas jādara.» Līdzīgu atziņu masu informācijas līdzekļos 2018. gada martā pauž arī režisors Alvis Hermanis (1965): «Manuprāt, ir liekulība prasīt tos maisus atvērt, jo, cik atceros no savas PSRS bērnības, visa latviešu tauta sadarbojās ar padomju režīmu, izņemot kādus piecus cilvēkus, kā Gunāru Astru vai Lidiju Doroņinu-Lasmani [..] visi pārējie, ja mani atmiņa neviļ, kaut kādā veidā sadarbojās – gāja 1. maija demonstrācijās, stājās pionieros un komjauniešos. Es pat domāju, ka toreiz latviešu tautas tā saucamā sadarbošanās bija vienīgais izdzīvošanas veids.» Ka jautājums par VDK mantojumu ir aktuāls arī Latvijas kultūras nozares pārstāvju vidū, liecina pēdējos gados vērojamie mēģinājumi reflektēt par šo problēmu ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu palīdzību. Kā piemēru var minēt Dirty Deal Teatro iestudēto režisora Dāvja Auškāpa (1975) un dramaturģes Ingas Gailes (1976) veidoto izrādi Tēvs varonis 69. Čekista sapnis divās daļās, kas ir iekļauta arī Latvijas simtgades svinību programmā.

Izpētes lauks un jautājumi

Šeit aplūkošu Latvijas PSR VDK darbību kultūras sfēras kontrolēšanā, kā konkrētus izpētes gadījumus apskatot divas nozīmīgas padomju okupācijas laika kultūras nozares organizācijas – Latvijas Padomju komponistu savienību (turpmāk KS) un Latvijas PSR Teātra biedrību (turpmāk TB): VDK iespiešanos šajās organizācijās, kontroles uzdevumus un īstenošanas mehānismus. Kāda bija šo organizāciju loma padomju totalitārās varas izveidotajā sabiedrības ideoloģiskās un politiskās kontroles un cenzūras izplatīšanas sistēmā? Atbilde uz to ļauj līdz zināmam līmenim izzināt padomju okupācijas varas represīvo struktūru vietu, lomu un nozīmi kultūras nozares pārvaldē. Tāpat ir aktuāls jautājums par konkrētiem rīcības veidiem, ko izmantoja Latvijas PSR VDK, lai nodrošinātu radošās vides organizāciju darbības pārraudzību. /../ Attiecīgi iepriekšminēto papildina vēl viens izpētei būtisks jautājums – vai, konstatējot atšķirības starp demokrātisko un totalitāro valstu kultūras politikām un izzinot šādu režīmu valsts drošības struktūru (it īpaši padomju okupācijas varas instrumenta – VDK) darbību un metodes kultūras nozarē, ir iespējams gūt noderīgus secinājumus mūsdienām, rast ieteikumus rīcībai, kas var novērst līdzīgu attīstības tendenču recidīvus? 

Tēmas izpētē nozīmīgu ieguldījumu ir devuši LR SAB TSDC pētnieki. Kā īpaši nozīmīgu var atzīmēt SAB TSDC vadītāja Induļa Zālītes rakstu Radošā inteliģence – VDK kontroles objekts un propagandas ierocis (Atspoguļojums VDK dokumentos, 70., 80. gadi), kurā autors analizējis padomju valsts drošības institūciju iespiešanās inteliģences un radošajās aprindās taktiku un rīcības metodes. Pētījums ir nozīmīgs gan tādēļ, ka tajā izmantoti un citēti SAB TSDC rīcībā esoši VDK arhīva dokumenti, kuri ir nepieejami vai ierobežoti pieejami izpētei, gan tādēļ, ka raksta autors ir veidojis arī teorētisku kopsavilkumu par padomju specdienestu un radošās vides attiecībām: galvenajiem VDK infiltrācijas ideoloģiskajiem un politiskajiem motīviem, radošās inteliģences reakciju, tai skaitā psiholoģiskajā un sociālajā aspektā. Tāpat kā nozīmīgs jāatzīmē Induļa Zālītes pētījums Ideoloģiskās kontroles mehānismi LPSR augstskolās, kā arī kopā ar Aldi Bergmani veidotais pētījums Latvijas PSR Valsts drošības komitejas nozīmīgākie darbības virzieni (1960–1964), tāpat arī minēto autoru kopdarbs Latvijas PSR Valsts drošības komiteja un sabiedrības ideoloģiskā kontrole (1965–1990).