12 stāsti par Igauniju

Ja runā par vēsturi kā vēstures disciplīnu, tad parasti tiek runāts par faktiem. Ja runā par personisko vēsturi, tad parasti runā par atmiņām, ko ir iekrāsojusi un saglabājusi emocionālā atmiņa. Ja runā par alternatīvo vēsturi, tad vispirms tiek runāts par iespēju telpu un tajā realizētiem stāstiem. Jautājums ir par to, kā savienot šos trīs diskursus.

Pēc Iestudējumu iestāžu savienības ierosinājuma Igaunijas teātri republikas 100. jubileju izlēma atzīmēt ar lieluzvedumu ciklu Simtgades stāsts. Katru mēnesi notiek divu teātru sadarbības iestudējums, kas apskata pēdējo simts gadu vienu desmitgadi. Cikls ilgst divpadsmit mēnešus – no 2017. gada augusta līdz 2018. gada jūlijam. Visi cikla iestudējumi tiks spēlēti 2018. gada septembrī Tartu Drāmas festivālā.

Tā kā Igaunijā jau ilgāku laiku ir runāts par to, ka lielie institucionālie teātri varētu atvērt savu namu durvis mazajiem privātajiem teātriem un trupām, tad Simtgades stāsts mēģināja ielikt pamatus institūciju kopējai sadarbībai. Proti, iestudējumu autorus – vienu lielo un vienu mazo teātri/trupu – noteica pāra izloze. Katrs pāris saņēma 35 000 eiro vienota iestudējuma izveidošanai. Ar izlozi tika noteikta arī desmitgade, par ko stāsts jāveido. Rēķinoties ar to, ka Igaunijas literatūrā viena no pamattēmām gadiem ir bijusi sadarbības iespēja vai nespēja, ir vērts pakavēties pie tā arī šajā rakstā. Tā kā visiem iestudējumiem pirmizrādes vēl nav notikušas, tad iepazīstināšu ar pirmajiem pieciem no divpadsmit iestudējumiem, kam bija pirmizrādes 2017. gadā.

1910–1920: Revolūcija

Starptautiski atzītais NO99 ar politiska teātra imidžu izlozē nonāca pārī ar Theatrum, mazu privāto teātri, kas parasti tiek saistīts ar reliģiju un intelektuālismu. Šie divi – pēc tālākiem mērķiem diezgan līdzīgie, bet pēc izteiksmes veida atšķirīgie – kopā nesaskanēja un kopīgi neko neradīja. Tā vietā NO99 atrada sev piemērotākus partnerus – starptautiskā sadarbībā: Lyric Hammersmith (Londona) un KVS (Brisele).

Ja es domāju par 1910. vēsturisko paradigmu, tad vispirms nāk prātā trīs lieli notikumi: Pirmā pasaules kara izcelšanās (1914), (lielā sociālistiskā) oktobra revolūcija (1917) un Igaunijas Republikas deklarēšana (1918). Visi trīs ir revolucionāri notikumi plašākā izpratnē.

Režisori-mākslinieki Ene Līsa Sempere un Tīts Ojasō bija izdekorējuši tukšu lielo zāli ar sarkaniem karogiem, kam pateicoties visu laiku virmoja gaisā revolucionārais neprāts. Sārtos, garos mēteļos, klostera vai dervišu apģērbos tērpti indivīdi dauzīja ar koka āmuriņiem pret dēļiem, veidojot monotonu, suģestīvi ritmisku telpu. Sajaucās reliģiskās un revolucionārās atsauksmes. Pēc pieraduma gribētos darbojošās personas interpretēt kā strādniekus, viņu darbu kā mehānisku, tehnisku darbību un āmurīšus kā darbaļaužu simbola sirpja un āmura līdziniekus. No otras puses, pretēji tam personu apģērbi un skaņas telpa likās atpazīstami budistiski. Darbojošās personas pa vienai pameta darbu un vienojās dervišu rituālā dejā. Kamēr apbrīnoju viļņojošo svārku malu maģisko kustību, atcerējos skolas laikā iemācīto teikumu par revolūciju, kas kā viesulis pāršalca pār zemi, aizraujot līdzi visu, kas gadījās ceļā. Patiešām, pāri skatuvei švīkstēja sarkans viesulis, liekot visiem vienādi griezties, tikai Marikas Vārikas kustībās, vēlāk arī sejas izteiksmē parādījās atslābums un bezpalīdzīgi atplestās rokās pat apjukums.