Nezināmā zeme: «dreamland» zaļā pļaviņā

Lai nerastos pārpratumi, uzreiz atzīšos – es strādāju Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī (turpmāk – LNDT). Manā pārziņā ir Mūsdienu dramaturģijas festivāls Versmė (Avots), teātra jomas jauno radošo personu atbalsta programma un dažādi starptautiskie projekti. Taču tas, par ko rakstu šeit, ir manu kolēģu darbi, par kuriem, manuprāt, ir svarīgi runāt. Tie ir Lietuvas teātra piemēri, kuros droši vien pirmo reizi ierunājas tie, kas parasti skatās uz skatuvi, nevis no tās. Vai arī tiek runāts viņu vārdiem, gandrīz nenovirzoties pat no balss tembra. Šoreiz mazliet plašāk par izrāžu Nezināmā zeme: Šalča, Dreamland un Zaļa pļaviņa kontekstiem.

Perona noskaņa

LNDT īsi pirms 80. jubilejas sezonas jau gatavojas nenovēršamajam: drīz sāksies (ne)labprātīga došanās trimdā no ēkas, kas teātrim kļuvusi par mājām, sāksies teātra rekonstrukcija. Izrādes pirmo reizi teātra vēsturē pilnībā pametīs LNDT ēku un pārcelsies uz citām telpām, citām pilsētām, atvērtām platībām. Pēc teātra ēkas rekonstrukcijas sākšanas LNDT neplāno apturēt darbību vai samazināt tās apjomu – taisni otrādi: mērķis ir nostiprināt nozīmi teātrim kā platformai, nevis kā celtnei. Teātris visur, kur piestās, veidos sev mājas un aicinās būt par lieciniekiem nepārtrauktam radošajam procesam, lai arī Ģedimina prospektā festivāla Versmė vietā mutuļos pavisam citi procesi. Rekonstruējot teātra ēku, gribas rekonstruēt arī Nacionālā teātra jēdzienu, atgādināt, ka tas ir visas valsts, ne tikai galvaspilsētas teātris.

Pametot mājas, LNDT pēta distopijas un utopijas, meklē dzīves un izdzīvošanas modeļus un piemērus, tos apspriež, reflektē, analizē. Veiksmīgi sācis iedziļināties autentiskos stāstos, teātris centīsies no tiem neattālināties. Jau notikusi iepazīšanās ar kaimiņiem Šalčininkos un Visaginā, ir pētīts bēgļu un imigrantu pieredzētais (varbūt izrādot vēlmi no viņiem mācīties?), un šobrīd LNDT skaita pēdējās dienas, līdz nāksies uzņemties klejotāja lomu un drosmīgi raudzīties nākotnē.

Bet, kamēr durvis vēl nav aizcirstas un čemodāns vēl nav pārnests pāri slieksnim, gribētos atskatīties uz to posmu, kura laikā notika iepazīšanās ar kaimiņiem – ar tiem, ar kuriem ir pa ceļam, ar tiem, pie kuriem vajadzēs meklēt pajumti, ar un par kuriem tiks runāts. Ar Lietuvas vietējiem, kas no skatuves ierunājušies paši savās balsīs.

Kas ir šie vietējie? Tas ir Vova, kura vecvecāki un tētis atbrauca būvēt atomelektrostaciju no Sibīrijas slepenās, slēgtās pilsētas Krasnojarskas 45. Dima, kura tētis ar draugiem ieradās no Pripjatas, Vjačeslavs no Šalčininkiem, kurš kājām turp un atpakaļ skraidījis pie vecāsmātes uz Baltkrieviju, lai glābtu sivēnus no cūku mēra. Zabi no Afganistānas, kurš jau trešo gadu gaida dokumentus, kas piešķirtu patvērumu. Fejzanura, kuru ieslodzīt nespēj ne ģeogrāfija, ne hidžābs. Arī Maša, kura negrib tagad sākt runāt par politiku, «jo neko es no tās nesaprotu un vispār izvairos par to runāt, jo citādi, ja tagad pateikšu kaut ko ne tā, tad noteikti kāds visu apgriezīs kājām gaisā un man pēc tam būs slikti».

Zāles zaļums no Visaginas līdz Kubai

2017. gadā LNDT cēla priekšā vienu no pirmajām dokumentāla rakstura teātra izrādēm, kuru tēma saistīta ar konkrētu kopienu un to vienojošo problemātiku. Izrāde Zaļa pļaviņa un tās veidotāji – dramaturģijas autori Rimants Ribačauks un Kristina Savickiene, kā arī režisori Jons Tertelis un Kristina Vernere – šogad tika nominēti dramaturģijas kategorijā Zelta skatuves krustam, Lietuvas nozīmīgākajai teātra balvai.