Volandu gaidot

Pēc vizītes Maskavā šā gada pavasarī atslēgas vārds šķiet – nostalģija. Nostalģija kā dominante. Gan Krievijas sabiedrībā, gan teātrī. Atmiņas par pagātni tik cieši savijušās ar nostalģiju pēc tās, ka tas ir kļuvis saldāk par rūpēm par nākotni un svarīgāk par patriotismu. Vienai sabiedrības daļai tās joprojām ir ilgas pēc nu jau gluži vai mītiskās pirmsrevolūcijas cariskās Krievijas un tās kultūras, citiem pēc revolūcijas, karu un komisāru Krievijas, vēl daļai impērijas iedzīvotāju pēc Staļina Krievijas, inteliģencei pēc atkušņa, bet visiem kopā pēc 60. gadu Krievijas.

Dzīve un sadzīve Maskavas teātru ēkās

Kamēr 60. gadu Eiropā valdošais sociālais utopisms ar tam raksturīgo ticību ideāliem, naivitāti, romantiskiem centieniem, absolūto pozitīvismu un hiperhumānismu ieguva kreisu nokrāsu un attīstījās nākotnes virzienā, Krievijā tas iestrēga ērtā stagnācijā un skatījās pagātnē, meklējot saknes. 

Arī šā brīža Krievijā notiek līdzīgi procesi – jebkurš avangarda mākslinieks tiek uztverts kā drauds sabiedrībai, ir nevēlams un bīstams, kamēr autoritāri ievirzītais Teodors Terzopouloss tiek patiesi respektēts pat mākslas vidē. Krievija greizsirdīgi un histēriski mīl un sargā klasiku, it kā eksperimentējoši mākslinieki varētu tai nolaupīt Čehovu, Puškinu un Bulgakovu. Krievijas teātros baidās iestudēt mūsdienu dramaturģiju. Teātris ir atteicies būt par riska zonu. Šī zona uz daudzskaitlīgā Maskavas teātru fona ir sarukusi līdz maziem pagrabu teātriem kā Teatr.doc vai autorteātriem kā Gogoļa centrs. Laikmetīgi domājošs teātris tā labākajā izpausmē Krievijas cenzurētas propagandas nozombētajai sabiedrības lielākajai daļai ir lieka greznība un pat apgrūtinājums, jo aicina domāt patstāvīgi. Tas nav sešdesmito pozitīvisma apvīts, prieku un mieru nesošs. Tas nav izklaidējošs, bet neērts un sarežģīts. Tas ir nedrošs, uzrunā brīžiem sāpīgi un nepatīkami, atmasko ikoniskās klasiskās Krievijas teātra kultūras rēno mietpilsoniskumu un grauj muzejisko monumentalitāti. Teātris, kas neieaijā, bet liek strādāt – domāt, kļūt par līdzradītāju. Estētiku nomaina ētika. Puritāniskajā klasicismā slīkstošajai patērētājsabiedrībai tas ir apgrūtinoši un kaitinoši. Tādēļ jebkurš serebreņņikovs vai bogomolovs ir tikpat bīstams kā savulaik Meierholds vai Babels.

Interesanti, ka līdz 2012. gadam visi novatoriskie centieni teātrī tika atbalstīti, jaunie mākslinieki saņēma finansējumu un balvas, spilgtiem režisoriem – personībām tika uzticēta teātra vadība, bet pēc Putina trešās pārvēlēšanas prezidenta amatā situācija ir krasi mainījusies un polarizējusies. Kā sava veida sods tiek samazināts finansējums, pieņemti absurdi teātru darbību reglamentējoši likumi, apgrūtinot iepirkumus un preču piegādi, aizkavējot radošo darbību. Kultūras ministrija ar dažādām, tostarp policejiskām metodēm, tiranizē nepaklausīgos un neērtos teātrus. Teatr.doc nedienas ar miliciju un izlikšanu no telpām izskanējušas vairākkārt, un nule Latviju sasniedza ziņa, ka mūžībā aizsaukta teātra vadītāja Jeļena Gremina, kas vairāk nekā 20 gadus uz saviem pleciem un nerviem bija balstījusi teātra pastāvēšanu un tā neatkarību. 2017. gada 23. maijā Gogoļa centra telpās ielauzās specvienība OMON un, atņemot telpās esošajiem teātra darbiniekiem mobilos telefonus un citus saziņas līdzekļus, sadzina visus lielajā zālē, aizturot dienas garumā bez ēdiena un dzēriena un bez paskaidrojumiem. Tās pašas dienas rītā savā dzīvoklī tika aizturēts teātra mākslinieciskais vadītājs Kirils Serebreņņikovs, dzīvoklī notika kratīšana. Serebreņņikovs un viņa asistente Anna Šalašova visas dienas garumā bez ēdiena un dzēriena tika turēti nelielās telpās bez logiem, mēbelēm un tieši tāpat – bez paskaidrojumiem. 

Sodot un tiranizējot vienus, tiek atjaunoti un bagātīgi aprīkoti citi teātri