Ar noslieci uz darbu

Skatos piecus gadus senu ierakstu, kurā Rīgas Krievu teātra studijas audzēkņi, šķiet, 3. kursa ziemas sesijā radījuši etīžu sēriju par Čārlija Čaplina filmu tēmu. Gan zēni, gan meitenes parādās ar mazām ūsiņām, katliņos un uzvalciņos, kas izskatās apspīlēti un nedaudz par lielu vienlaikus, un arī Čaplina pretspēlētāju – noraidošo vai iemīlējušos jaunkundžu un pikto vīru – lomās. Šim amizantajam un studentiski azartiskajam jandāliņam pa vidu – viens no čapliniem veikli darbojas ar spieķi rokā un smēķi zobos, un garš, kupls matu vilnis viņam spraucas no katliņa apakšas pār plecu. Tā ir Anastasija Rekuta-Džordževiča. Nastja, kā viņu sauc teātra direktore, tolaik arī studijas pasniedzēja Dana Bjorka un noteikti arī daudzi citi.

«Tалант – это предрасположенность к труду!» Dana citē Aleksandru Puškinu, kad lūdzu raksturot jauno aktrisi. Tulkojot, talants – tā ir nosliece uz darbu. Turklāt – tāda nosliece, no kuras nevar atteikties vai izvairīties, kā nosliece uz alerģiju vai mīlas alkām, no kurām abām cilvēks nevar glābties, tiklīdz kalendārā tiek pāršķirts pirmais pavasara mēnesis. Šajā gadījumā – neizbēgams talants, kuru spodrina un veido centīgums, darbaspējas un neatlaidība. «Anastasija jau kopš studiju gadiem bija pamanāma ar pacietību pret visu, ko dara,» stāsta Dana Bjorka. «Nastja ir sava darba darītāja, daudz nerunā. Varbūt tāpēc viņa ir apveltīta ar vairākiem papildtalantiem: glezniecība, tēlniecība un menedžments.»

Anastasija pārliecinoši piesaka savu skatuves būtību studiju laika iestudējumos un diplomdarba izrādēs. Antona Čehova prozas kompozīcijā Tikšanās lai arī notika, bet... viņas Maša stāstā Tikšanās Sokoļņikos cīkstās ar patvāri, tējas tasēm, pudeli sīvā un piedzērušos līgavaini, kura koši dzeltenais kaklauts gluži vai kliedz, kontrastējot ar Mašas kārtīgo pīto platmali. Fjodora Dostojevska romāna Pusaudzis inscenējumā Anastasija atveido Annas Versilovas lomu, turklāt, apstiprinot Danas Bjorkas teikto par aktrises talantu daudzpusību, viņa ar kursabiedru palīdzību apgleznojusi arī iestudējuma dekorācijas. Gadu vēlāk, strādājot dokumentālā teātra tehnikā, Anastasija ziņu raidījumam teiks, ka nospēlēt Dostojevska vai Čehova varoni, iespējams, esot pat vieglāk nekā no pazīstamu cilvēku stāstiem radītus personāžus, jo atbildība un goda apziņa pret dzīvu cilvēku ir lielāka nekā pret hrestomātijas autoru, kura rakstītais pakļaujas interpretācijām un drīkst kalpot kā augsne pašas iztēlei. Bet studiju darbu vadošajās lomās jaunā aktrise iezīmējas kā smalka un rūpīga klasikas tēlu atveidotāja. Kontrastā tam kursa fotosesijā viņa izvēlējusies dusmīgās meitenes tēlu – tumšās acis veras tieši objektīvā, sejas izteiksme tāda, kas tikpat labi varētu paust visu vai neko, bet rokās boksa cimdi.

Kursa fotosesijā Anastasija izvēlējusies dusmīgās meitenes tēlu