Ar Uldi Marhilēviču Maksimam Buselam ir daudz lielāka gadu starpība un attieksme pret saspēles partneri ir drīzāk kā pret tēvu. Izrāde «1900. Leģenda par pianistu» ir mierīgāka, siltāka. Foto – Didzis Grodzs
Ar Uldi Marhilēviču Maksimam Buselam ir daudz lielāka gadu starpība un attieksme pret saspēles partneri ir drīzāk kā pret tēvu. Izrāde «1900. Leģenda par pianistu» ir mierīgāka, siltāka. Foto – Didzis Grodzs

Gatavs izrāvienam

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels

Naktī pirms Maksima Busela izbraukšanas uz Erevānu viesizrādēs ar Vladislava Nastavševa iestudēto Mēdeju viņš feisbukā ievieto video, kurā mēģina noregulēt gaismas, lai sevi nofilmētu. Nākamajā rītā pēc atgriešanās mēs jau sēžam Līvu laukuma vasaras kafejnīcā un smejamies par brašu zvirbuli, kurš nevar saprast, kāpēc mēs tikai dzeram kafiju, bet neēdam neko, kas noderētu arī putniņa kuņģim. Maksims ir kustībā, šķietamā skrējienā, taču viņā ir arī kaut kāds iekšējs miers vai pārliecība. Savulaik Maksims burtiski «ielēca» Krievu teātra kursā, un, klausoties viņa stāstu, liekas, ka kurš katrs to nevarētu. Un viņam vienīgajam no sava kursa ir izdevies jau nokļūt līdz savai monoizrādei, uz kuru biļetes ir izpārdotas. 

Igora Koņajeva un Jeļenas Čornajas vadītajā aktieru kursā Maksims Busels tiešām ielēca kā ejošā vilcienā – nepabeidzis vidusskolu, uzreiz otrajā kursā. Dažādas apstākļu sakritības dēļ tas viņam tika atļauts, taču gada laikā bija gan jānokārto pirmā kursa eksāmeni, gan jātiek līdzi kursabiedriem, gan galu galā jāpabeidz vidusskola, ko izdevās izdarīt tālmācībā. Skola, kur par tālmācību nebija jāmaksā, atradās Liepājā, un, skatoties Maksima CV, var rasties maldīgs priekšstats, ka viņš ir liepājnieks. Bet pamatā skolas gadi ir aizritējuši Purvciemā, Rīgas 60. vidusskolā, un tur teātra pulciņu vadīja Krievu teātra aktieris Jurijs Safronovs, bet pirmās ir bijušas mazas lomiņas Sniega karalienē, pie kuras bijusi iespēja atgriezties jau profesionālā aktiera statusā, spēlējot Kaju. «Tas bija dīvaini – kādā trešajā vai ceturtajā klasē viņš mums prasīja, kurš grib kļūt par aktieri, un visi sauca – es, es! Bet es aizdomājos, vai tiešām to gribu?» atceras Maksims. Bijis arī futbols, teikvondo, domas par arhitekta profesiju, mūzikas skola – Maksims tiešām ir izmēģinājis daudz ko. Un tomēr doma par aktiera profesiju ir atgriezusies, jo tajā var apvienot visas vēlmes. «Ja izvēlas profesiju, tad jābūt izredzēm kļūt par labāko. Arhitektūrā labākais nevarēju būt, jo man bija septītnieks ģeometrijā,» stāsta Maksims. Mūzikas skolā, mācoties par kordiriģentu un pianistu, bijusi iespēja turpināt izglītību kordiriģēšanas jomā, taču tai brīdī jau bija skaidra izvēle par labu aktiera profesijai, kaut arī vecāki šaubījušies, vai tā dos stabilitāti dzīvei. 

Pedagogi sākumā skatījušies atturīgi, un viņu metodes Maksims sauc par «stingro krievu disciplīnu». Sākumā pietrūkušas zināšanas, tehnika, visu laiku bijis jāpiedzen, un ir bijis daudz emociju, negulētu nakšu. Mēģinot Dostojevska Pusaudzi, dublējoties ar Ivanu Kločko, gadījies, ka vienu reizi aina izdodas, otru – ne, trūcis stabilitātes. Viņš bijis gatavs tam, ka pirmās lomas būs «ceturtajā rindā trešais no labās». Tomēr Proteja loma Šekspīra Divos džentlmeņos no Veronas bija viena no galvenajām. Stresa dēļ Maksims nonācis slimnīcā, tomēr pirmizrādē viņš bija. Kā pats saka: nodziedāja, nodejoja, bankets – viss, eju mājās. Bet sajūta, ka loma ir izdevusies, viņam nav bijusi vēl ilgi. Tāpat kā Allas Sigalovas iestudētajā Hanumā, šajā raibajā krāsu jūklī, kur baltā tērptais Maksims atveidoja jaunu mīlētāju. Godīgi runājot, vairāk par to, ka jaunais aktieris bija simpātisks un atraktīvs, atmiņā nav palicis. 

Žurnāli