Vienkārši Singa

Veru Singajevsku (1923–2013) Latvijā savulaik pazina ikviens. Pavisam maz varēja būt bērnu, kas aizturētu elpu pie radioaparāta svētdienu rītos nebūtu klausījušies raidlugas, kurās pavisam noteikti kāda nebēdnīga zēna vai klusa sapņotāja lomu atveidoja aktrise ar nedaudz it kā piesmakušo balsi. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, sešdesmitajos un visos turpmākajos gados, kas mūsu atmiņās joprojām dzīvo kā Jaunatnes teātra ziedu laiki, ik skola un ik klase vairākkārt gāja cauri «teātra mācībai». Vispirms, protams, satura, t. i., repertuāra nozīmē, bet turpat līdzās nācās apgūt arī teātra uzvedības kultūru. Tas bija vilinoši un bezgala aizraujoši, jo gadu desmitiem uz skatuves darbojās nepārspējami dedzīgs ansamblis, bet centrā bija aktrise, kas valdīja pār jauno skatītāju sirdīm. Viņu tolaik un tāpat jau arī tagad – atminoties – visi sauca par Singu. Paliksim arī mēs pie šā vārda.

Puķes

Singas vismīļākās puķes bija vizbulītes. Varbūt tāpēc, ka pati bija pavasara bērns, dzimusi 28. aprīlī? Ik pavasari viņa gaidīja vizbulīšu laiku, saņēma to kā lielu dabas brīnumu un par mazu zilo puķīšu pušķīti priecājās līdz sirds dziļumiem. Viņa reiz stāstīja, ka vidusskolas gados, nākot no 3. ģimnāzijas, pavasarī katru dienu mājupejot metusi līkumu, lai pārbaudītu, kā plaukst iemīļotais bērzs pie kanāla tiltiņa iepretim Brīvības piemineklim. Plaukšanas laiks, pumpuru atvēršanās brīdis, pirmie necilie ziediņi… Iespējams, tieši tāpēc, ka visu mūžu Singa prata saglabāt šo bērnišķīgo jūsmu, viņa tā mīlēja un izprata bērnus. Patiesībā to nevar ne izstāstīt, ne izanalizēt, kā viņas atveidotie varoņi atbalsojās skatītāju sirdīs, kā tos aizrāva vai atmaidzināja. Protams, protams, bija cits laikmets un cita laikmeta bērni zālē, bet, kad uz skatuves Šuras Tičinkina veidolā izrādē Sombrero dziedāja un dejoja Singa, zāle ne jau nu rātni aplaudēja, bet nevaldāmā sajūsmā gavilēja. Tā tik bija izrāde! Un kad viņas Toms Soijers kopā ar Veltas Skurstenes Heku Finu un Tālivalža Āboliņa uzticamo Džimu airējās ar plostu pa Misisipi, tad romantiskas tālu ceļojumu ilgas draudēja applūdināt vai visu skatītāju zāli. Skatuves nosacītību un visai pieticīgās tehniskās iespējas pārspēja aktieru emocionālais lādiņš, attiecību precizitāte un spēles prieks.