Dullā Daukas ilgais ceļojums

Kad mūsu režisori  pirms daudziem gadiem  tika aptaujāti par teātra nozīmi, Kārlis Auškāps minēja Luija Žuvē atziņu, ka teātris ir brīnišķākais patvērums un vienīgā cerība, ko Dievs pēc nolādēšanas atstājis cilvēkiem. Daudziem radošiem cilvēkiem teātris ir patvērums no ikdienas problēmu gūzmas, trivialitātes un steigas. Bet vai jaunais, daudzsološais režisors Auškāps toreiz tikai nojauta vai zināja, ka šis patvērums viņam daudz dos, bet daudz arī ņems? Ka būs ne tikai cerību piepildījums un panākumi, bet arī vilšanās un sāpes, kas aizvedīs ļoti tuvu pie Viņa? Kā gan lai staltais, smaidošais «ozoldēls», kurš ne tik sen bija pārkāpis teātra paradīzes un pekles slieksni, to zinātu…

Ar aktiermeistarības oderi

Es nezinu nevienu citu latviešu režisoru, kurš varētu lepoties ar trim augstākajām izglītībām un teicamnieka diplomu. Kārlim Auškāpam, kad viņš 1971. gadā sāka apgūt aktiermākslu Dailes teātra V studijā, jau bija Rīgas Medicīnas institūta ārsta  diploms, un  1980. gados viņš pabeidza arī Arnolda Liniņa vadīto režisoru kursu. Valentīna Freimane mēdza teikt, ka Kārlim zināšanas nāk laukā ne tikai pa muti, bet arī pa degunu un ausīm. Un patiesi,  visa viņa būtne izstrāvoja inteliģenci, erudīciju un kultūru. Inteliģentā ārstu ģimenes vide, tolaik tik prestižā Rīgas 49. vidusskola, medicīnas studijas… Liktos – kas gan šim dzīves lutinātajam «zelta puisēnam» kopīgs ar Sudraba Edžus mazo baskāji Dauku, par kuru Kārlis Auškāps pēc gadiem izveidos atmiņā paliekošu izrādi? Un tomēr ir, ir  kopīgs. Jo vai tad tas nav Daukas dullums – apmainīt cienījamo un nodrošināto ārsta darbu pret lēcienu nezināmajā teātra pasaulē? Un Daukas zinātkārais, pētnieciskais gars un tiekšanās pretī apvārsnim – tas ir stāsts arī par režisora Kārļa Auškāpa ceļojumu mazā, trauslā laiviņā teātra un dzīves jūrā.

Teātra ceļojuma sākumā tā gan nav vienpatņa laiviņa, bet vesels plosts, uz kura viņam līdzās «kuģo» raiba talantīgu jauniešu kompānija – Romualds Ancāns, Jānis Paukštello, Ivars Kalniņš, Mirdza Martinsone, Akvelīna Līvmane un citi Dailes teātra V studijas audzēkņi. Jauni, starojoši, mērķtiecīgi, Arnolda Liniņa, Ainas Matīsas, Ērikas Ferdas, Valentīnas Freimanes un citu pedagogu mācīti, dresēti, bārti un slavēti. Savas paaudzes vadošo, skatītāju mīlēto aktieru buķete.

Pamazām krājas arī Kārļa Auškāpa nospēlēto lomu punkti: iekārojamais precinieks Viļņu Jānis ar pakausī bezbēdīgi atstumto cepuri jautrajā ģeņģeru spēlē Īsa pamācība mīlēšanā, jaunais, inteliģentais inženieris Čerkuns viesrežisora Arkādija Kaca iestudētajā Maksima Gorkija lugas Barbari uzvedumā, Fogts viņa paša līdzrežisētajā slavenajā Ibsena Branda iestudējumā, neparasti jauneklīgais Trigorins, pie kura kā pie pēdējās cerības tveras Vijas Artmanes Arkadina Antona Čehova Kaijas versijā, smagas nolemtības apzīmogotais Džeimijs Jūdžina O’Nīla Garas dienas ceļš uz nakti uzvedumā. Klasika un meistari līdzās, ikdienā – tas cītīgajam ceļotājam un pētniekam paver jaunus un atkal jaunus apvāršņus.

Vēlāk režisors teiks: «Par sevi kā par aktieri nekādas ilūzijas neloloju un nekad neesmu lolojis. Bet teātris ir sācies ar aktieri, un man kā režisoram ir svarīgi šai saknei piekļūt un izbaudīt to uz savas ādas. Ja es nebūtu spēlējis, es varbūt teorētiski vairāk zinātu, bet praktiski sajustu un saprastu mazāk.» Šī aktieriskā pieredze un zināšanas par cilvēka dabu visos tās līmeņos, sākot no fizioloģiskā un beidzot ar psiholoģisko un garīgo, kā arī šis pētnieciskais gēns ir Kārļa Auškāpa lielais handikaps, viņam sākot darboties kā režijas asistentam pie Arnolda Liniņa un pamazām veidojot arī patstāvīgus iestudējumus. Režisors atzīst: «Asistenta pieredze man devusi visu, jo man bija iespēja daudz darīt pašam. Arnolds Liniņš iemeta mani kā kucēnu ūdenī un ļāva ķepuroties. [..] Kad tikko sāku darboties režijā, saistoša likās iespēja kļūt par suverēnu radītāju, kas no haosa taisa jaunu pasauli [..]. Tagad lielāko gandarījumu sagādā tie mirkļi, kad radošā brīnuma dzirkstis izdodas izšķilt no citiem, vispirms jau no aktieriem.» 

Kārlis Auškāps ir bijis līdzās, kad viņa režisētos vai līdzrežisētos uzvedumos šīs dzirkstis uzšķiļas Jura Strengas, Ausmas Kantānes, Jura Žagara, Lilitas Ozoliņas, Indras Briķes, Marinas Janaus, Lidijas Pupures un citu mākslinieku aktierdarbos. Viņš nekad neliks saviem aktieriem pusi izrādes karāties tīklā ar kājām gaisā, kā to nācās darīt, piemēram, Antas Aizupes Kristīnei Vladislava Nastavševa veidotajā Augusta Strindberga Jūlijas jaunkundzes versijā Valmieras teātrī (manī kā skatītājā raisot neatturamu vēlmi redzēt tur aktrises vietā karājamies pašu talantīgo, taču uz ekstravagancēm kāro režisoru), bet paturēs prātā un cienīs aktieri kā teātra galveno vērtību un prioritāti.

Ceļš uz intelektuālo teātri

Kad Kārlis Auškāps sāka darboties režijā, mūsu teātrī netrūka spilgtu, kolorītu personību. Viļņa virsotnē joprojām turējās Nacionālais teātris un Alfrēds Jaunušans, kā spilgta komēta saviļņojot visu teātra ainavu ar savu dinamisko darbības teātra modeli un Teātra dienām Doma laukumā, bija parādījies Valdis Lūriņš. Spēku pilnbriedā bija Ādolfs Šapiro un Oļģerts Kroders, dumpīgā gudriniece Māra Ķimele, savu publicistisko temperamentu bija apliecinājis Valentīns Maculēvičs. Un, protams, Kārļa Auškāpa skolotājs Arnolds Liniņš, saukts Šefs, kura veidotie iestudējumi bija piedzīvojuši triumfālus panākumus viesizrādēs Maskavā – ar skatītāju izlauztām durvīm, cenšoties iekļūt Branda izrādē, cildinošām kritikas atsauksmēm u. tml. Auškāpa līdzrežisēto Brandu Rīgā bija noskatījušies arī britu režisors Trevors Nans un aktrise Vanesa Redgreiva, novērtējot to kā Eiropas līmeņa sasniegumu.