Bišķi jāskatās, kurš var anekdotes stāstīt...

Teātris būtu jāspēlē ar sirdi. Šobrīd daudzās jauno aktieru intervijās var lasīt, ka viņi teātri uztver vairāk kā darbu, nevis kā dzīvesveidu. 

Evita Mamaja. Tu esi aktrise vai arī strādā par aktrisi?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Krodera balvas žūrija arī uzdeva šo jautājumu, un es uzreiz viennozīmīgi atbildēju, ka es strādāju teātrī. Bet tagad saprotu – tas, ka toreiz tik slaidi un splīnīgi pateicu, ka tikai strādāju teātrī, nav taisnība. Jo man teātris ir ar sirdi. Un mājas dzīvē esmu pilnīgi nelietojama pirms pirmizrādes. Teātris mani tad savāc pilnīgi. Teātris ir mans darbs tikai tādā ziņā, ka man ir arī cita dzīve. Ja es spēlētu galvenās lomas, bet man nebūtu pilnvērtīga dzīve ārpus teātra, domāju, ka man ar to nepietiktu. Es nebūtu tik pārliecināta par sevi.

Nedrīkst pilnīgi akli pakļauties un nedrīkst muļķīgi spītēties pretī 

Ir daudzi stāsti (manuprāt, diezgan melīgi), kā kāds ir kļuvis par aktieri, aizejot uz iestājeksāmeniem līdzi draugam vai draudzenei, proti, par aktieri kļūst nejaušības dēļ. Man ir teorija, ka labākie aktieri tomēr ir tie, kuri ir uz to gājuši apzināti. Viņiem teātris ir vairāk nozīmējis. Kurā brīdī tu saprati, ka teātris būs tas, ko gribi darīt?
Skolas teātrītī mums bija tāda izrāde Pagrabs. Mēs ar Madaru Saldoveri piedalījāmies amatieru skatē, un balva bija spēlēt īstā teātrī. Mēs dabūjām šo balvu un spēlējām Dailes teātra Kamerzālē. Vēl bonuss bija, ka ar mums kopā spēlēs īstās aktrises Katrīne Pasternaka un Akvelīna Līvmane. Mums katrai pēc tam iedeva piecus latus. Toreiz pa kluso jau pīpējām. Un es ļoti labi atceros, kā pēc tam sēdējām uz kostīmu koferiem kaut kādā vārtrūmē pretī teātrim, pīpējām, rokās mums bija tie pieci lati. Un saruna bija apmēram tāda – mēs darām to, ko gribam vairāk par visu pasaulē, un mums par to vēl iedod naudu! Vēl pasaka paldies! Tas ir kaut kas! Es pirmo reizi sajutu – un Kamerzālē tas ir īpaši – to pilnīgo ceturtās sienas tumšumu ar it kā noņemto realitāti. Tu tiešām esi tur un tagad. Un vēl gaismas, skatītāji, kurus neredzi, jo gaisma spīd virsū, bet zini, ka viņi tur ir, – mēs bijām absolūtā eiforijā. Man bija pilnīgi skaidrs – ja es šito varētu dabūt gatavu, dzīvē darīt tieši to, un man vēl iedod piecus latus – ko vēl vairāk...

Tu esi nospēlējusi veselu plejādi lomu. Vajadzētu būt zināmai pašapziņai, ka vari izdarīt. Kurā brīdī rodas šaubas? Vai vispār rodas?
Ir, ir. Man pat vēl šad tad ir šaubas pirms Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Tad daru tā – aizeju pie dēļa un apskatos, kura izrāde tā ir – bāc, trīsdesmit devītā! Tad sev saku – mīļā, tu to esi izdarījusi trīsdesmit astoņas reizes, kāpēc tu to nevarētu izdarīt trīsdesmit devīto? Tu taču visu zini! Kāpēc iezogas kas tāds?

Aktierim jābūt instrumentam režisora rokās vai personībai, kas pati veido lomu?
Ideāli, ja apvienojas abas īpašības. Esmu redzējusi izrādes, kur aktieris spēlē un nevar teikt, ka viņš spēlē slikti, bet redzu, ka viņš spēlē režisoru, kurš spēlē šo lomu. Aktieris tobrīd ir perfekts instruments, atdarinātājs, bet kurā brīdī viņš nepielika klāt savu personību?

Es domāju vairāk par galarezultātu – cik lielā mērā par lomas interpretāciju ir atbildīgs režisors un cik lielā – aktieris? Kāpēc, jūtot, ka nevar uztaustīt lomas loģiku, aktieris neiejaucas un nesaka – hei, ko es te gribu, kāda ir mana attieksme pret partneri?
Domāju, ka tā atbildība gan ir jādala uz pusēm. Aktieris var vienā brīdī pateikt stop un ļauties savai intuīcijai. Es arī esmu tādas kļūdas pieļāvusi un to nedarījusi, jo totāli uzticos režisoriem. Ka viņš redz galarezultātu, pat ja es nesaprotu. Man tā ir bijis. Tāpēc jādala tomēr ir uz divi, jo nedrīkst pilnīgi akli pakļauties un nedrīkst muļķīgi spītēties pretī.

Aktierim jābūt gudram, lai nepaliktu stulbs

Bieži dzirdu no aktieriem – lai režisors pasaka, es visu izdarīšu. Bet ne Spēlmaņu naktī, ne jebkurā citā balvu pasniegšanā nekad neesmu dzirdējusi nevienu aktieri, kurš teiktu paldies režisoram, ka uztaisīja viņam lomu. Ir tikai: «Paldies režisoram, ka man uzticējās, ka mani pamanīja, ka deva man iespēju...» Tad kurā brīdī aktieris var atļauties spekulēt ar to, ka ir jādara tas, ko liek režisors? Ja reiz aktieris ir tas, kurš uztaisa lomu un saņem balvu...
Es saprotu, jā, jā. Tu esi absolūti atbildīgs par savu lomu.