Lai rūķim ir, kur palikt

Mums ar Juri vienmēr ir kaislīgs iestudēšanas process un tas nebeidzas arī pēc pirmizrādes, jo Juris ir viens no retajiem aktieriem, ar kuru daudz reflektējam par kopīgajām izrādēm (kas tiek spēlētas) arī ilgi pēc pirmizrādes. Šī saruna veidojās uz diezgan nesen pirmizrādi piedzīvojušās Džeza Batervērta lugas Jeruzaleme bāzes.

Laura Groza. Jeruzalemes sakarā mani joprojām nodarbina jautājums par lugas vēstījumu, kas saistās ar milžiem. Kā rāda pieredze – lielākā daļa skatītāju to nepamana vai izvēlas ignorēt. Iespējams, tāpēc ka sākumā tos nomāna sociālā problemātika, ko autors ir pieteicis kā galvenā protagonista duālās dabas fizisko izpausmi, un tur arī skatītājs lielākoties iestrēgst. Bet pats interesantākais ir tas, kā autors aizvien pieaugošā intensitātē lugā iepludina un risina mītiskos tēlus, finālā ļaujot tam manifestēties pavisam ekstrēmi – Džonijs sauc milžus, ticot, ka tie viņu izglābs. Nepārprotams autora vēstījums, un, manuprāt visas lugas atslēga, bet lielākoties skatītāji to neuztver nopietni.

Juris Žagars. Tāds narkotiku tripa sviests…

Laura. … pirmsnāves agonijas izraisīta halucinācija. Citiem vārdiem sakot – ne racionālajā pieredzē balstīts kods. Bet manā uztverē šis fināls pārraksta visu lugu, ja tā var teikt. Bet, nedaudz attālinoties no izrādes, es gribu jautāt, kas tev ir milži? Man tā ir metafora kādai neiespējamībai, kam es tomēr ticu. 

Juris. Ar milžiem ir tā. Kad izlasīju lugas anglisko versiju, es šausmīgi smējos. Un likās, ja izstāstīšu tev un tev arī liksies smieklīgi, tad tur kaut kas var sanākt. Tu iedegies tieši uz to pēdējo, mistisko piesitienu, ka atnāk milži un glābj – vai varbūt nepaspēj glābt – Džoniju. 

Laura. Es to redzu kā ietilpīgu metaforu un vienlaicīgi autora asprātību – tik fiziski degradētam tēlam piedēvējot tik spēcīgu garīgu kvalitāti – atklātu un nesatricināmu ticību. Plus man patīk mitoloģija, un īpaši šajā gadījumā, iepludināta sadzīvē, tā rada skaistu kontekstu, mistifikāciju. 

Juris. Tu iedegies un teici, ka tieši šī mistiskā stīga tevi interesē. Jo man liekas, ka tieši tā pārvērš lugu no vairāk vai mazāk smieklīgas sociālas drāmas par kaut ko pavisam citu. Kā esmu lasījusi, to raksta arī britu kritika.

Laura. Atceros, ka lasīju vienu interviju ar Marku Railensu – aktieri, kuram Batervorts šo lomu rakstījis. Viņš tajā runā par to, kā autors lugā veic apzinātu konfrontāciju, sadursmi starp logos un mythos. Logos ir tas, kas balstīts racionālajā pieredzē, bet mythos – tas, kas izriet no mitoloģiskās domāšanas. Manuprāt, ļoti inovatīvs risinājums jaunajā drāmā.

Juris. Tas ir arī citās viņa lugās. Pat Ferryman, stāstā par Īru republikāņu armiju, viņš ievij misticismu. Bet par milžiem runājot: ir kāda problēma, kuras dēļ tie neiedarbojas uz publiku tā, kā mēs gribējām. Latvietim vārds «milzis» ir drusku nenopietns – tas ir Lutausis, ko Sprīdītis izdancina. Latvietim, pasakot «milzis», ir iespējamas tikai divas asociācijas: Gargantija un Pantagriels, kas ir smieklīgi, vai arī Lutausis no Sprīdīša. Jāņem vērā, ka publika tomēr iespaidojas no savām asociācijām, un, ja mūsējās nerezonē ar publikas asociācijām, tad tur nenotiek atpazīšana vai koda nolasīšana. Britiem pat vārdam «giant» ir citāds skanējums. Viņu mitoloģijā tie ir giganti, kas nākuši no citas pasaules, no citas civilizācijas, varbūt uzbūvējuši Stounhendžu. Tur ir cits konteksts. Tāpēc varbūt vajadzēja to vairāk akcentēt. Bet no otras puses – ko tur vairāk izvilksi, tas ir lugā ierakstīts.

Laura. Es tomēr gribu uzticēties skatītājam pašam un tam, ka viņš ir gatavs iesaistīties.

Juris. Tur es tev piekrītu. Nevar visu izstāstīt un visu paskaidrot, tad pazūd teātra maģija. Ja tu prasi par manu personisko pieredzi… Es pilnīgi noteikti neesmu reliģiozs cilvēks. Nevaru teikt, ka briesmīgi ticu pārdabiskām parādībām. Bet manā dzīvē ir bijušas pat komiskas situācijas, pieredze ar kaut ko tādu, kas nav racionāli izskaidrojams. Varbūt tikai tagad man šīs situācijas liekas komiskas