Politiskais teātris Beļģijā

Daži no Rietumu teātra darbiniekiem uzskata, ka skatuves mākslas jaunā ēra sākās līdz ar 21. gadsimtu, precīzāk – ar 2001. gada 11. septembri. Ar nāvējošo uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā, pēc kura pasaule pārstāja būt tāda, kāda bija pēdējos 50 gadus. Kad sabiedrības latentās vēža šūnas izsprāga neskaitāmos audzējos, nesaudzīgi iznīcinot pasaules organismu. Teātris, protams, nevar ignorēt pasaules trauksmaino stāvokli ar pastāvīgi pieaugošajiem terorisma draudiem, reliģisko radikalizāciju, migrācijas viļņiem, kariem, globālajām klimata pārmaiņām, neuzticēšanos vadībām un bailēm par rītdienu.

Teātrim nevajag kļūt par sodu, tāpēc ka pasaule ir slikta!

«Teātris – tā ir tribīne, teātris – tā ir katedra. Teātris runā spēcīgi un skaļi,» rakstīja jau Viktors Igo, spēcīga figūra, kā tagad mēdz teikt, angažētajā teātrī. Pat ja teātra un politikas mijiedarbība nav jauna, tad 21. gadsimts ieviesa šajās attiecībās jaunas formas un saskarsmes punktus. Teātris kļuva par telpu, kurā saduras idejas, un skatītājs aicināts līdzdomāt un izvēlēties savu pozīciju. Teātris mums piedāvā savu pasaules skatījumu, kas reizēm parodē sabiedrību vai tās kolektīvās iztēles augļus, reizēm kļūst par realitātes ēnu, tās gaistošo metaforu. Neviens būtisks politisks notikums netiek cauri trāpīgajai teātra apšaudei, kad mērķis tiek skatīts caur palielināmo stiklu vai greizā spogulī, un politika iekļūst visdažādākajos skatuves žanros un teātra stilos. Mākslinieciskā iztēle uzdod vairāk jautājumu nekā sniedz atbilžu, tā met skatienu nākotnē, transformē realitāti un, iespējams, dažkārt vieš cerību. Varbūt skatuve sniedz to, ko politiķi nevar vai negrib mums atklāt?

Šā gada 22. martā Beļģija atzīmēja skumju jubileju: divus gadus kopš dubultā terorakta Briselē, kas aiznesa trīsdesmit divas dzīvības un sakropļoja vairāk nekā trīs simtus. Šim datumam Teātris Martyre (Mocekļu) laukumā iestudēja izrādi Brisele. Melnais pavasaris. Uz skatuves pilsēta, vīrieši, sievietes, mūzika ... un pēkšņi bumbu sprādziens... Izrādes uzmanības centrā ir gaisotne «pēc sprādzieniem», tās šķembas, kuras ieurbušās mūsu visintīmākajās dzīlēs: emocijās, uzvedībā, pārliecībā. Lugas autori, beļģi Žans Marī Pjemms (Jean-Marie Piemme) un režisors Filips Siroils (Philippe Sireuil) ņēmuši par pamatu ideju, ka «māksla ir mākslinieciskas aizsardzības akts pret nežēlīgo īstenību, kas dod sabiedrībai kādu cerību». «Mēs negribējām rekonstruēt notikumus, mēs izvēlējāmies pētīt, kādas pēdas sabiedrībā atstājuši terora akti, sekojot cilvēkiem, kas nebija personiski ievilkti šajos notikumos. Mēs gribējām pastāstīt par to, kā šādas katastrofas iekļūst dvēselē, kā uzplēš brūces, atkailina slēptas pretrunas un vājības tajā, kas izskatījās pēc spēka, un spēku tur, kur to negaidīja.»