Plaisas ledū

Vladik, vai vecmamma tev neteica, ka lūrēt, ko jūt un no kā baidās citi cilvēki, nav labi? Un tu to dari visu laiku! – tā es teiktu režisoram, ja sastaptu viņu pēc izrādes Cerību ezers aizsalis noskatīšanās. Tā kā šo izrādi esmu pārdzīvojis relatīvi vēlu pēc pirmizrādes, tad mans teksts ir visai tālu no pirmajiem trokšņiem un putekļiem, par kuriem uzskatu lielāko daļu Latvijā tapušo recenziju par Nastavševa izrādi, jo tajās ieraudzīju nespēju pieņemt Citādo, kas atļaujas būt neierāmēts, nenogrimēts, ar to, ko viņš uzskata par savas patības pieteikumu publiskajā telpā. Ieraudzīju šajos tekstos simptomus, kas liecināja par ko plašāku nekā režisora atmiņas par ģimenes pagātni, par vecomammu vai savas homoseksualitātes apzināšanos un izdzīvošanu homofobajā Latvijas vidē.

Tas, ko ieraudzīju man pieejamā kritikā, ir apnikums un sakaitinātība par to, ka Citādais, it sevišķi etniski seksuālā kombinācijā, pastiprina Latvijas sabiedrībā pieaugošo sarežģītību – atšķirīgajam Latvijas politikā, valsts medijos, patērētāju kultūrā ir iedalīta neredzama vieta, tas nedrīkst sevi pieteikt, apstiprināt savas formāli garantētās tiesības uz atzīšanu un līdzāspastāvēšanu. Cik ilgi vēl var lolot savu homoseksualitāti, labāk jau paklusēt un izlikties par beigtu – tā es rezumētu recenzijās dominējošo toni un vēstījumu. 

Otrais iespaids no citu rakstošo skatītāju viedokļiem ir pārsteigums, cik maz ir prasmes ieraudzīt to, ka šī luga ir laboratorija, nevis pirmās daļas – hita turpinājums. Mūsu priekšā nav seriāls ar izklaidējošiem priekšnesumiem, bet ir aicinājums kļūt par tādām kā Alisēm, strauji transformēties un ienākt Nastavševa Aizspogulijā, kas, izrādās, ir atrodama arī daudzu citu Latvijas iedzīvotāju dzīvokļos un pagalmos. Tur staigā nenogurdināmas un vienlaicīgi uz sabrukuma sliekšņa esošas valdonīgas vecmammas, kuru nežēlība ir pērnā gadsimta sakropļojumu pēdas, rētas, ar kurām var dzīvot gadu desmitiem pēc kara (izrādi noskatījos pretrunīgiem kontekstiem un manipulācijām piesātinātajā 9. maijā). Šajā Aizspogulijā, atvainojiet, spēkā ir citi satiksmes noteikumi nekā Latvijas sabiedrībā. Šeit vienaldzība pret sevi pašu, tik plaši izplatīta starp vēl neaizbraukušajiem, ir kliedzoša, tā ir indīga. Un vecmammas balss tembra maiņā, ko Vilis Daudziņš veido ar vokālu meistarību, puisēns iepazīst un vēlāk visu laiku atpazīs sevī sievišķi pasīvo, pakļauto, kas vienlaicīgi spēj pakļaut, valdīt, sargāt… vajājot. Somas sitieni savijas ar trīcošas rokas pieskārieniem pleciem, nevis lai apmīļotu, bet lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, vai paēdis. 

Un tagad, uzmanību, mēs dodamies aizvien dziļāk abstrakciju pasaulē, kurā metaforiska valoda ļauj ieraudzīt būtiskākās atšķirības, salīdzinot ar pirmo izrādi, ko es uzskatu par sevī noslēgtu darbu, nevis par pirmo sēriju. Dinamiskā metroseksuāļa peripetijas pilsētā nomainījis ledus laikmets. Šeit ir auksts, un pie vainas ir cilvēka dabas katastrofa – viss divdesmitais gadsimts paaudžu garumā ar varmākas neatlaidību mocīja, izvaroja, sagrozīja, nosita mūsos spēju just līdzi, spēju paust emocijas, spēju saredzēt slimas sunenes dzīves vērtību pasaules harmonijas un labestības saglabāšanai. Mocīties nozīmē mocīt citus vai nedzirdēt citu sāpes. Būt stipram, lai izdzīvotu fiziski, nozīmē iznīcināt sevi. Jo patības saglabāšana, sekojot tai seksuāli vai profesijas izvēlē, esot kopā ar kādu, ko mīli, ir bīstama miesas pastāvēšanai. Draudi nāk gadu desmitus pēc kara, taču tie mūsos pastāv kā baktērijas un barojas no daudzajām amnēzijām.