Persiešu valoda «macht frei»

*Vienīgais veids, kā pretoties zosīm, ir palikt cik vien iespējams nezosīgam. 
Džordžs Tabori, dramaturgs

Mirušos piemin divu minūšu ilgā klusuma brīdī, aizgājēji ir bez balsīm, bez valodas, kamēr cilvēce arī pēc Aušvicas turpina rakstīt dzeju un nebeidzamas grāmatas par Hitlera aukli, šoferi, sekretāri un dakteri. Teātrī holokausts ir tēma, kurā sadzīvo traģisks ārprāts un groteska klaunāde. Izrādē Persiešu valodas stundas smējās vien retais, tēma ir nospiedoši smaga, tomēr ik pa laikam zālē paslepus atskanēja nozagtie smiekli.

Piemiņas vietu topogrāfijā tagad viegli atrast Salaspili, taču vien retais parādīs Veco Rīgas ebreju kapsētu. Tur tāpat nogalināja simtiem novārgušu ebreju, jo līdz Rumbulai tie paši neaizietu. Salaspils memoriāls ir neaizmirstams, bērnībā man pat šķita, ka naktī, kad apkārt nav neviena paša, milzīgie akmens tēli sanāk kopā un viens otru mierina vai sildās. Tur nodarīto ļaunumu tāpat izlabot vairs nevar, nosalušos vai nošautos upurus neatdzīvinās ne metronoms, ne cepumi pie bērnu barakām, bet mākslas pasaulē cilvēks var ilgstoši atrasties uz šādu iedomāto situāciju robežas. Mirstošā pēdējā dvaša uz skatuves izrādās dzīves iesākums, teātrī vari tiesāties ar Dievu, kopā ar skatītājiem apsūdzēt visa dzīvā Režisoru, ka viņam pieņemams sadegšanas upuris – holokausts.

Jātnieka vēsts zem piemiņas akmens

Latvijā atšķirībā no Eiropas holokausts diez vai saucams par vēsturē smagāko noziegumu, kuru mēs nespējam aptvert. Precīzāk būtu sacīt, ka mums to pamazām izdodas aizmirst, jo Staļina noziegumu upuri ir arī par mums, latviešiem; sāpe ir tepat, vēl gruzd radurakstu pinekļos. Holokausts joprojām ir par kaimiņiem, par svešiem cilvēkiem, par Latvijas iedzīvotājiem – nelatviešiem, kurus piemin tie, kuriem tas pienākas pēc amata apraksta vai piederības kopienai. Mēs esam saņēmuši vēsti: «Pilsoņi, no visiem jūsu ebrejiem izdzīvoja nepilns viens procents!» Jātnieks ir prom, un šo vēsti mēs varam palikt zem dažādiem piemiņas akmeņiem, lai atcerētos vai aizmirstu.

Kaut mazliet pieskarties pārdzīvotajam palīdz holokaustā izdzīvojušo liecības, šobrīd latviski iznākušas vismaz piecas. Skulptora Elmāra Rivoša grāmata rakstīta Rīgas geto un slēpnī Lāčplēša ielā, tēlainā valoda un sarkasms, viņa sapņi un kaislīgās mīlestības vēstules, abu bērnu un sievas noslepkavošana, kara beigu juceklis, tas viss vai lūdzas, lai Piezīmes vismaz reizi izlasītu vai iestudētu teātrī. Rumbulas slaktiņa lieciniece Frīda Mihelsone aprauti pieraksta, ko dzirdējusi, kad pakritusi mežā zem kurpju kaudzes, kā uz Rumbulas ceļa viņu nosodījuši par nepiedienīgo uzvedību, jo nāves bailēs viņa kauc un plēš matus. Abi stāsta arī par saviem glābējiem. Jurists Aleksandrs Bergmanis Zemcilvēka atmiņās iedzīvinājis pirmskara Rīgu, tad dzīvi geto un vēlāk piecās koncentrācijas nometnēs. Viņš raksta sausi, sistemātiski. Lasot jo vairāk pārsteidz atzīšanās, ka viņš pilnīgi neatceras nedēļu, kad Rumbulā noslepkavoja viņa māti. Mokošā vainas apziņa, ka nebija līdzās, – tā nepāriet. Neviena no šīm atmiņu grāmatām nav iedzīvināta uz skatuves vai ekrāna.