Starp skatuvi un arēnu

Svinot simtgadi valstij, kas ir pasludināta uz teātra skatuves, turklāt vēl ar Latvju operas kora piedalīšanos, vajadzētu atlicināt laiku pārdomām par teātra un politikas savstarpējām attiecībām. Protams, pašu latviešu politiskās apziņas veidošanos būtu iespējams aprakstīt kā teātra vēsturi – sākot ar Ādolfa Alunāna patriotisko diletantismu un Aspazijas skandalozajām Zaudētajām tiesībām Rīgas Latviešu teātrī, caur Rūdolfa Blaumaņa Indrānu smalkajām attiecībām ar modernitāti līdz pat Raiņa 1905. gada ietekmē rakstīto simbolisko lugu iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī. Taču šis darbs lai paliek teātra vēstures ekspertiem – tādu mums, paldies dievam, netrūkst. Mēs tā vietā paraudzīsimies uz politiku un teātri kā divām ļoti atšķirīgām cilvēka darbības jomām, kuras tomēr viena bez otras īsti iztikt nevar. Tāpat kā nav iespējams iedomāties sabiedrību bez varas attiecībām, nav iespējams iedomāties sabiedrību bez teātra – protams, ļoti plašā nozīmē. 

Teātrī lomas sadala režisors, turpretī Latvijas politikā talantīgu režisoru kļūst arvien mazāk

Tādēļ mijiedarbība ir neizbēgama un abpusēja: teātris nevar iztikt bez politiskiem sižetiem, savukārt politika itin bieži aizgūst no teātra tai neatņemamo «izrādes» elementu. Līdzās navigācijas un kara metaforikai Eiropas politiskajā valodā teātra metaforas ieņem godpilnu vietu. Ikdienā mēs runājam par «aizkulisēm», par to, kurš ir «īstais režisors», par «politisko skatuvi» un tamlīdzīgi. Ar metaforām gan jābūt uzmanīgiem: tās liedz mums saskatīt atšķirības. Tomēr pats fakts, ka mēs par politiku bieži domājam teātra kategorijās, liek nojaust kādu radniecību. Tādēļ arī iespēja padomāt par politiku teātra kategorijās varbūt var mums dot kādu derīgu atziņu – jo īpaši laikā, kad arvien vairāk valsts pilsoņu ceļas kājās un pamet skatītāju zāli. Mana uzmākšanās ar šādām pārdomām varētu nebūt pārdroša arī biogrāfisku detaļu dēļ. Es ne tikai esmu pavadījis bērnību teātrī, kuru tolaik sauca par Andreja Upīša Akadēmisko Drāmas, tagad Nacionālo, bet arī mana pirmā darbavieta tālajos 1990. gados bija nu jau neeksistējošais Operetes teātris. Īsi sakot, es drusku esmu redzējis un zinu, kā darbojas teātris. 

Vispirms, jebkura teātra izrāde ir rituāls: mēs pērkam biļetes, sasēžamies zālē, aplaudējam un starpbrīdī staigājam pa apli teātra foajē. Aktieri savukārt spēlē savas lomas un izrādes beigās nāk paklanīties skatītājiem un saņemt ziedus. Teātra izrādei nav nekādu praktisku seku reālajā dzīvē. Kad izrāde beidzas, tā ir beigusies: aktieri atgrimējas, saģērbjas savās ikdienas drēbēs un iejūk starp citiem pilsētniekiem. Var jau būt, ka teātrim ir kāda plašāka sociāli kulturāla funkcija. Teorētiski tas varētu padarīt cilvēkus labākus, atgādināt sabiedrībai par kopīgām vērtībām, novirzīt cilvēku emocionālo enerģiju uz sociāli nekaitīgiem mērķiem, saliedēt tos, kas «katru rītu lasa avīzes un skatās visas jaunās izrādes», kā dziedāja Baušķenieks, un tamlīdzīgi. Taču tad, kad ejam uz teātri, mēs vispirms ejam skatīties teātri.