Antīkais panks un Vladimirs Putins

Itāliešu režisors Džuliano di Kapua jau desmit gadus dzīvo Krievijā, iemācījies lamāties, savienojot itāļu temperamentu un krievu «mātes valodas» spilgtumu. Pankoperas Mēdeja režisors runā par to, ka Krievija joprojām dzīvo dzimtbūšanas ēnā, kas vienlaicīgi ir galēja brīvības forma. Svešinieka brīvība ļāvusi režisoram būt brīvam savos izteicienos par mūsdienu Krievijas sabiedrību. 

Deniss Hanovs. Kāpēc Eiripīds?
Džuliano di Kapua. Eiripīds ir sava laika panks. Viņš salauza stereotipus, kas bija radušies jau toreiz. No dramaturģijas viedokļa viņš uzrakstīja principā bezjēdzīgu lugu. Viss tiek izlikts kā uz delnas jau pirmajā lapā, viss tiek paskaidrots, nekāda detektīva nav, jo grieķi jau tāpat zināja, uz ko viņi iet, zināja mītu.

Eiripīds ir panks tajā nozīmē, ka viņš bija sava laika laikmetīgā māksla, Mikēnu izlēcējs.

Man patīk Mēdejas materiālā kāda rozīnīte, kam, šķiet, nav nekāda sakara ar sižetu: lai «čurkas», ārzemnieki, lai viņi ir vainīgi, bet mēs – nē. Fakts: kā ar zibens spērienu, ar ģēnija triecienu viņš izdomāja šai lugai tādu finālu.

Mēdeja ir klasisks variants ārzemju pilsoņa izmantošanai grēkāža lomā

Mēdeja kļuva par izstumto manifestu, panku manifestu, es spēju uzcelt pats sev, ceru, ne kapakmeni, bet savam pusaudža vecumam tādu lielu piemiņu, tā bija laime. Tāda liela epitāfija manai jaunībai, kad biju vairākās panku grupās kā bundzinieks, kā basists. Tālāk jau vienalga – patīk cilvēkiem, nepatīk.

Pēc tam gluži pretēji, es domāju – jābeidz nodarboties ar teātri. Tas viss ir maldi, viss skaistais šajā pasaulē ir pārejošs.

Jūs teicāt, ka Mēdeja kļuva par manifestu. Manifestus raksta, kad viss vecais apnicis un ļoti kaitina. Pret ko tas ir vērsts?
Vai arī tad, kad sabiedrībai ir tāda virzība, ar ko neesi vienisprātis.