Un Makbets ir labākais no valdniekiem…

Lai pieredzētu politiku teātrī, devos uz Pēterburgu, ar mērķi sastapt tos, kas labāk par diktatoriem spēj ielūkoties cilvēku dvēselēs un nevis piesārņot tās, kā daudzi tēvijas tēvi, bet attīrīt, ar asarām, šoku, sāpēm aicināt domāt. Informatīvā kampaņa pilsētas vidē uz Ņevas prospekta skanēja lakoniski: «Jebkurā neskaidrā situācijā – ej uz teātri.» Tā arī izdarīju. Tajā vakarā spēlēja Šekspīra Makbetu režisora Jurija Butusova versijā. Ar šo izrādi viņš 2011. gadā strauji ienāca Ļensoveta teātrī, kā toreiz likās – uz palikšanu. Ienācis teātra neoklasicisma savrupmājā, kurā kādreiz 18. gadsimtā dzīvoja Denī Didro, kad viņu mēģināja apburt un izmantot Katrīna II, Jurijs Butusovs pieteica jaunu trupas konceptu: daudzi viņa bijušie studenti pārtapa par līdzvērtīgiem režijas procesa dalībniekiem, par aktieriem ar balsi, domām, versijām, kas drīkstēja pastāvēt režisora teātrī. Etīžu cikls, kas veidoja godalgotu izrādi Makbets. Kino bija domājošo aktieru meklējumu rezultāti. Zināmā veidā Butusovs atdzīvināja reformētās komēdijas teorētiķa Karlo Goldoni praksi – piedāvāt piezīmes, režijas pamatideju un konspektu, ļaujot pieredzei un vēlmei pēc eksperimentiem piepildīt izrādes audumu ar zīmējumiem, kas vijas, satiekas, atrod ceļus cits pie cita un arī sekmē negaidītus ornamentus. Tā postdramatiskajā teātrī, kuru caurstrāvo režisora nemitīga klātbūtne, top vieta improvizācijai.

Aktiera brīvība kā dialoga iespēja ar režisora versiju veidoja telpu, kura, kā dzirdēju no aktieriem, deva milzīgu impulsu vienlīdzīgai kreativitātei, kurā etīžu galerija nemitīgi pārveidoja vēstījumu.

Kļuvis par galveno režisoru, Butusovs saprata, ka teātris atrodas mārketinga caurstrāvotā pasaulē, kurā postmodernisma dekonstruējošais potenciāls nespēj konkurēt ar masu kultūras smadzeņu atslābināšanas procesiem. Tāpēc režijas brīvība, kas var atļauties iztikt bez vairākuma atbalsta, ir nodrošināma ar teātra attālināšanos no valsts varas viduvējības un tās finansējuma. Butusova versijā, cik spēju sekot viņa intervijām, teātris ir efektīvs skatuves mākslas organisms, kas izmanto savu potenciālu brīvības īstenošanai. Tādēļ nekavējoties bija nepieciešami mūsdienu mārketinga rīki, ko pieprasīja režisors, – sabiedrisko attiecību nodaļa un viesizrāžu nodaļa. Vara atbildēja noraidoši. Režisors iesniedza atlūgumu. Spēles ar atlūgumiem ir ugunsnedrošas. Šoreiz vara atbildēja pozitīvi un pieņēma atlūgumu. Brīvība zaudēja, režisors aizgāja un noslēdzās savā aizvainojumā. Trupa, kā teica daži aktieri, kļuva par bāreņiem. Tēvs turpina zvanīt, sazināties, bet atpakaļ nenāk. Bērni gaida. Šādos apstākļos nonācu svešu, tomēr tik labi pazīstamu sāpju epicentrā, kad jūties izlietots, atstāts, pārstrādāts. Šeit tā jūtas vairāki desmiti jaunu, talantīgu aktieru.

Politikas mūsu valstī nav, toties ir māksla, kas nemelo

Sēžot teātra darbinieku bufetē, klausījos aktieru pieklusinātās balsis, brīžiem skanēja vārdi «nu, tad viss ies bojā», vai «visi taču ātri skries prom», bet viens no aktieriem, kuru pazinu nedaudz tuvāk, redzot mani ienākot pa durvīm, ar rūgtumu balsī vaicāja: «Negribat kļūt par mūsu jauno hudruku?» Bīstoties, ka šādā gadījumā trupai būtu jāspēlē tikai baroka laikmeta drāmas, es pieklājīgi atteicos. Tajā vakarā viņiem bija jāspēlē Makbets, izrāde, kas deva iespēju būt brīviem un būt kopā ar radošo epicentru. Tagad bija jāspēlē pirmās tikšanās sajūsma pēc sāpīgas šķiršanās – izsmalcinātas mokas tiem, kas dievina un nespēj aizmirst. Biju redzējis, kā aktieriem sāpēja fiziski un kā pēc katras smagas šķiršanās viņi stūrgalvīgi gribēja saglabāt vismaz zaudēta cilvēka klātbūtnes simulāciju – fotoportretus, ar kuriem runāt un uz ko norādīt ar pirkstu, sadzirdēt alūzijas uz aiziešanu Čehova, Šekspīra vai Turgeņeva lugās. Sāpju epicentrā tika spēlēta luga par neatgriezenisko, par nožēlu, par «nekad». Šāda, manuprāt, ir Butusova versija par šo skotu lugu no Holinšeda 16. gadsimta hronikām par karaļa slepkavību, sievieti un varas dēmoniem.