Pēc-brīvības atmiņas

Šā gada aprīļa sākums vēl ir īsta ziema Pēterburgā, tikai pāris grādu siltāk ir Rīgā. Bēgu. Regulāri. Uz Pēterburgu, lai teātru izrāžu intensīvajā detoksikācijā pieklusinātu aizvien intensīvāku nemieru, kas nav saistīts ar kādu individuālu, intīmu pārdzīvojumu, bet plašāku satraukumu par vietu un laiku, kurā atrodos, esmu spiests atrasties vai neko neesmu izdarījis, lai veidotu citādu, labāku telpu. Esmu eiropietis, kas vēl atceras dzīvi pirms 2001. gada, kad vairāku tūkstošu amerikāņu dzīvības izgaisa liesmās. Konservatīvie politiķi to izmantoja, lai pārtrauktu, kompromitētu un beigās atceltu 90. gadu optimistisko vīziju par kopīgo, globālo pasauli, balstītu cilvēktiesībās, dažādībā un tolerancē. To pasauli, kuru es atcerēšos, kā komunālajā dzīvoklī atcerējās dzīvi pirms 1917. gada oktobra kāda kņaziene, kuras pasaule gāja bojā eiropiešu neprātā 1914. – 1918. gadā. Man paveicās piedzīvot laiku, kad robežu atvēršana, telpiskās transformācijas, cilvēkiem nemanāmi pārvietojoties pāri valstu simboliskām robežām, tika uzskatītas par apliecinājumu tam, ka brīvība, ko cilvēki atguva 80., 90. gadu mijā, reāli pastāv, to var pieredzēt kustībā, tā nav tikai bīstams sapnis. Es izbaudīju būt vienlaikus nepamanāms un klātesošs telpā, kurā totalitārisma ideoloģijas aizliedza man nonākt. Es varēju būt nekontrolējams, man nebija nepieciešama stingra roka. Beidzot vara atstāja cilvēku mierā. Es varēju mainoties nonākt citās kultūrās, arī latviešu kultūrā, uzzinot līdz šim aizliegto, lasīt grāmatas, kas maniem skolotājiem bija liegtas. 

Toreiz, pirms 2001. gada, latvietība vēl nebija viedo juristu pasaules fantāziju projekcija

Es vēl atceros laiku, kad latviešu kultūras telpā un pat politiskajos vēstījumos bija svarīga saikne ar Eiropu, eiropeisko kultūru, kad latviskums vēl nebija nacionālistiskās aprobežotības, aizvērto logu, ksenofobiju mudžeklis, bet pienesums Eiropas pēcdiktatūru brīvības stāstam. Stāstam, kurā bija traģēdiju asiņainās pēdas un aizliegtie cilvēki, viņu kapavietu slēpšana, bailes atklāt savas domas pat vistuvākajiem cilvēkiem, jo viņi varēja skaitīties kartotēkā un viņiem varēja būt piešķirti numuri. Toreiz, pirms 2001. gada, latvietība vēl nebija viedo juristu pasaules fantāziju projekcija, bet Eiropas pārtrauktās vēstures atgūtais mantojums. Tagad katru dienu kāds no maniem kolēģiem vai kādreiz tuviem cilvēkiem pamet valsti, bet, ja nepamet, tad jūt spiedienu, nepieciešamību pielāgoties neredzamiem, bet efektīviem lojalitātes indikatoriem, atbilst maģiskām jubilejas formulām par valsts senatnīgumu un saikni ar sanskritu: nesen kāda valsts amatpersona to kā mantru, nesaprotamu ārzemju viesiem un vienkārši smieklīgu, nolasīja diskusijā par pavisam citu tēmu.