Elīna Vāne Baladīnas lomā precīzi un spilgti ataino cilvēka transformāciju un iegrimšanu Raskoļņikova murgu pasaulē. Fon Kostrins – Krišjānis Salmiņš. Foto – Matīss Markovskis

Pļauja avenājos

Juliuša Slovacka «Baladīnas» pirmiestudējums Latvijā

Ar grotesku pasaku pieaugušajiem par varaskāri, kas nopļauj ne vien citus, bet pirmām kārtām pašus, Valmieras teātrī režisors Viesturs Kairišs, horeogrāfe Elīna Lutce un scenogrāfijas un tērpu mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo pirmo reizi uz Latvijas teātra skatuves uzbūruši poļu dramaturga Juliuša Slovacka lugu Baladīna. Tīru komandas rokrakstā. Skarbu, bet vienlaikus ironiski poētisku vēstījumā. Meistarīgu aktieru izpildījumā. 

Asinis, kas neizbālē 

Poļu literatūrā ar lugu Baladīna tās autors Juliušs Slovackis (1809–1849), ko dēvē arī par poļu mūsdienu drāmas tēvu, bijis aizsācējs dramaturģijai, kas sakņojas folklorā, leģendās un nostāstos. Viņa darbos, kas iezīmē poļu romantisma laiku, bieži vien rodamas pagāniskās tradīcijas, misticisms, austrumnieciskas ietekmes un atsauces uz Polijas vēsturi. Taču tam visam klāt neiztrūkstoši ir ironija, kas tādējādi sarežģī uzdevumu tiem, kas uzdrīkstas iestudēt viņa lugas – kopskaitā 25 dramaturģiskus darbus, Baladīnu pašam autoram uzskatot par savdabīgāko. Rakstījis gan leģendās, gan faktos balstītus darbus, kas tapuši, pašam dzīvojot kosmopolītiska ceļotāja dzīvi.

Luga Baladīna, kas tapusi 1834. gadā, bet publicēta 1839. gadā Parīzē, nereti tiek salīdzināta ar Šekspīra Makbetu, par kopsaucēju minot cilvēkā mītošā ļaunuma atklāsmi un neiespējamību taisnīgi lemt par valsti, ja lemšanas tiesības gūtas nelikumīgi. Tik tiešām, vēsture liecina, ka Slovacka agrīnos darbos rodamas gan Šekspīra, gan citu dzejnieku un filozofu ietekmes, bet poļu Makbets – Baladīna ir viens no spilgtākajiem poļu romantisma darbiem, kas atspoguļo un liek domāt par varaskāres un nozieguma mocīta prāta destruktīvo dabu. Autors sintezē šekspīrisko traģēdiju un komēdiju ar poļu folkloru un mītiski vēsturisko redzējumu. 

Stāsts par divām mātes meitām – jaunāko Alīnu un vecāko Baladīnu – un vienu precinieku, augstdzimušo Kirkoru, par kuru viņas sacenšas, avenes lasīdamas, pāraug drūmā psiholoģiskā trillerī, asins traipam ar katru izrādes ainu topot lielākam un spilgtākam. Baladīnā mostas sieviete čūska, kas prāta aptumsuma mirklī laupa elpu māsai Alīnai. Nenomazgājamās asinis uz Baladīnas pieres liecina: jo lielāka vēlme atbrīvoties no vainas apziņas, jo ciešāk tā grauž sākumā sirdi, pēcāk jau prātu. 

Žurnāli