Dieva vietnieku gaistošie silueti

Kopš Fridrihs Nīče, tuvojoties 19. gadsimta izskaņai, pavēstīja, ka Dievs ir miris, pasaules radītāja vieta turpina būt vakanta, un kurš gan cits šo vakanci spētu aizpildīt labāk par režisoru. Tā ir profesija, kas prasa psihologa vērīgumu, filozofa prātu, diplomāta izveicību, arhitekta precizitāti, organizatora vērienu un administratora pedantiskumu. Tā ir grūta, atbildīga un… nemainīgi iekārota profesija, uz kuru tēmē gan esošās pasaules lāpītāji, gan jaunas pasaules konstruētāji, gan arī aktieri, kuriem apnicis būt atkarīgo pozīcijā.       

Pagājušā gadsimta 80. gados prāva grupa šādu «tēmētāju» līdz ar Dailes teātra jauno aktieru VII studiju Arnolda Liniņa vadībā neklātienes formā izglītojās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes paspārnē. Kad Teātra Vēstnesis aicināja par viņiem kādu vārdu uzrakstīt Dailes teātra simtgades «gaismā», komplektā ar izplūdušu jaunības atmiņu tīkami rožaino flēru no pabalējušu pagātnes iespaidu gūzmas izkūņojās viegla hronoloģiska un ģeogrāfiska mulsuma sajūta. 

Izkaisīti laikā un telpā 

Teātra entuziastu grupai, kura pie Arnolda Liniņa skolojās režijas mākslā, grūti novilkt robežas. Kādas? Jelkādas. It kā visi ir kopā, tomēr izkaisīti laikā un telpā. Vairākums, sākot studijas, jau strādāja dažādos teātros – ne tikai Dailē, bet arī Nacionālajā (tolaik Drāmas) un Liepājas teātrī, bija piederīgi dažādām paaudzēm un pārvaldīja atšķirīgu profesionālo ieroču arsenālu.

Turklāt punkta pielikšana izglītošanās procesam izstiepās teju vai desmit gadu garumā – rakstos figurē 1982., 1983., 1984. un pat 1986. gads, pie kam dažādos avotos minēta atšķirīga informācija. Saprotams, visām diplomdarba izrādēm vienlaikus teātra skatuvi neizbrīvēsi, un alternatīvu spēles laukumu tolaik vispār nebija. Pirmais neatkarīgais teātris Kabata ar pieticīgām telpām Krāmu ielas pagrabiņā Vecrīgā formāli tika nodibināts vien 1987. gadā. Rezultātā pagājušā gadsimta 80. gadi bija iezīmīgi ar to, ka ik pa laikam pēc diplomdarba izrādes iestudēšanas Latvijas teātra režijas spēkiem pievienojās pa vienam vai diviem diplomētiem režisoriem. 

Kaut potenciāli aplūkojamo personāliju loks ir visai plašs, Dailes teātra simtgade kā tāds staru savācējs liek fokusēties uz Arnolda Liniņa pienesumu tieši sava kolektīva režijas «ceham». Vēl jo vairāk tāpēc, ka no 1971. līdz 1987. gadam Liniņš bija Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, tātad – atbildīgs par trupas jauno maiņu un tās kvalifikāciju.

Savrupa personība

Kārlis Auškāps šajā kompānijā šķiet esam pati redzamākā un visvairāk savrup stāvošā personība, jo regulāri iestudēja izrādes jau labu laiku pirms pievienošanās režijas studentu grupai. Diploma iegūšana viņam bija tīri formāls profesionālās kompetences apstiprinājums, kas ļāva ar pilnu elpu turpināt iesākto. Erudīts, spējīgs domāt telpā gan intelektuāli analītiskā (Stepes vilks, Tumšā mitekļa valdnieks, Dullais Dauka, Nāves deja), gan krāšņas un asprātīgas izklaides (Šerloks Holmss, Džons Neilands, Šveiks) virzienā, neaizmirstot arī par indivīda kaislīgo (Kad mēs, mirušie, mostamies, Rītausmas dāma) un pilsoniski patriotisko (Mūžības skartie, Četras dienas jūnijā) dimensiju. Un, protams, atmiņā neizdzēšami ir iespiedies Kārļa Auškāpa pirmais patstāvīgais režijas darbs – šķietami vieglu roku iestudētais, iespējams, Pītera Bruka iedvesmotais VII studijas diplomdarbs skatuves kustībā Sapnis vasaras naktī, kur rāpšanās pa virvi un karāšanās trapecēs bija ne tikai aktieru ķermeniskās veiklības apliecinājums, bet arī zīme jaunības vitalitātei un enerģijai.

 «.. ja jaunākās paaudzes režisoru vidū izceļas Dailes teātra režisora Kārļa Auškāpa darbi, tad tieši tādēļ, ka tajos ir kultūra,» cildinošus vārdus netaupīja latviešu teātra kritikas pirmā lēdija Lilija Dzene. «K. Auškāps pagaidām ir visur – komēdijā, parodijā, drāmā, aktīvi atvērts visos virzienos. K. Auškāpa izrādes Dailes teātra afišā šobrīd ieņem lielāko vietu, un viņš it kā tīši sevi nepiesaista nevienai tēmai vai žanram un pārbauda sevi dažādībā, savas zaļoksnās varēšanas daudzpusībā. Un vēl. Viņš jūtas dziļi piesaistīts mūsu tautas vispārējās kultūras procesiem.» Nav nekāds pārsteigums, ka ar šādām rekomendācijām neviens cits kā Kārlis Auškāps bija tas, kurš 1987. gadā no Arnolda Liniņa pārņēma Dailes teātra mākslinieciskās vadības grožus.   

Hameleoniskais Arnis Ozols

Pārējie Arnolda Liniņa režijas kursa dalībnieki atmiņā palikuši kā vienota kopa, kurā ar kvalitatīviem un kvantitatīviem «rādītājiem» izceļas Arnis Ozols. 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā viņa izrādes līdzās Kārļa Auškāpa iestudējumiem šķita ievelkam būtiskākos vaibstus Dailes teātra sejā tiklab izteiksmes stila un domāšanas oriģinalitātes, kā cilvēciskas sarežģītības un tēmu un žanru daudzveidības ziņā.