Žanra patiesība, jūtu īstums

Gandrīz vai no pirmā izrādes brīža, kad parādās skaistie pasteļkrāsas tērpi un gaisīgie apakšsvārki, kleitām pieskaņotās nagliņpapēžu kurpes un spožās celtnieku ķiveres – ak, kāds gan tam visam sakars ar 60. gadu pieticību? – pārņem nebūt ne tik bieži sastopama notiekošā patiesības izjūta. Kāpēc, skatoties režisores Ināras Sluckas un viņas «radošās brigādes» (kā te iederas šis industriālais vārdu savienojums!) iestudēto Pētera Pētersona lugu Man 30 gadu, tik viegli identificēties ar tās varoņiem, kuri palaikam runā dzejā un nepārtraukti dzied? Atbilde – ļoti vienkārša, pat triviāla – pārsteidza mani pašu. Skaidrs, ka tā nav nekāda dzīves un vēstures patiesība. Toties tā ir žanra patiesība. Mūzikls, operas jaunākais un vieglprātīgākais brālītis, spēj runāt no sirds uz sirdi, ignorēdams sadzīvi, faktus un dokumentus. Tam ir savi likumi, ko izrādes radītāji «atkoduši» un ievērojuši.

Dažādas pasakas

Lugā un izrādē ir sastapušās vairākas dažādas kategorijas pasakas. Proti, mūzikls savā būtībā ir pasaka – vispārināts sižets bez sadzīviskām piesaistēm, nosacīti varoņi, kam maza sakarība ar realitāti. Īstas, lai arī zibenīgas un mainīgas, ir tikai jūtas.

Otra pasaka ir… komunisms, naivā utopija par vienādi čaklu un talantīgu cilvēku brālību, kuri, Dievu aizvietojuši ar kosmonautiem un elektronu skaitļojamo mašīnu saprātu, dzīvos desmit baušļu apskaidrībā.

Nacionālā teātra izrāde, tik vienkārša un skaidra, liek domāt par ļoti sarežģītām lietām. Par to, cik spēcīga cerību enerģija piemita pagājušā gadsimta 60. gadu «atkusnim», ja jau tā aizrāva arī Pēteri Pētersonu ar viņa Latvijas brīvvalsts bērnību un «kinderštūbi», Franču liceja izglītību un Kurzemes katla pieredzi. Par to, ka nav iespējams dzīvot, samērojot visu tikai ar pagātni, ka jebkurā iekārtā ir šodiena ar savām ilgām un sapņiem, un ilūzijām. Ka nekādi racionāli apsvērumi nevar pretoties aizrautībai, ko izraisījis pirmais cilvēks kosmosā un noticēšana, ka murgu laiks ir beidzies. Ka radošs gars izlaužas kā asns, ja vien tam nav uzlikts totalitāras sistēmas dzelzbetona vāks, un tad rodas Rīgas stacijas ansamblis, tik moderns savam laikam, Veltas Staņas novatoriskais projekts Dailes teātrim, galu galā – latviešu estrāde un Raimonda Paula fenomens.