Blaumanis. Bet ne tikai

Rūdolfa Blaumaņa, Justīnes Kļavas un Indras Rogas Vidzemnieki ir lieldarbs, kurā savijušies visdažādākie iedvesmas avoti: formā – dažādas teātra sistēmas, estētikas un tehnoloģijas, bet saturā – Blaumaņa daiļrade kā bezrobežu okeāns, no kura dramaturģe aizguvusi ne tikai konkrētus sižeta motīvus, bet, tā vien šķiet, arī pašu blaumaniskuma esenci. Rezultāts ir četras stundas garš iestudējums, kurā ir gan brīži, kad visi komponenti veiksmīgi savijas, radot režisores radošajam rokrakstam raksturīgo lidojoši vieglo skatuves valodu, gan brīži, kad darbība kļūst pārblīvēti smagnēja. 

Simtgades un Blaumaņa ēnā

Latvijas simtgades kontekstā teju uz katra stūra ir pa izrādei, kurā attēlots kāds Latvijas vēsturē nozīmīgs posms, parādība vai sabiedriska personība. Vēsturisku tēmu risinājumā mērķī visprecīzāk trāpa nevis tie mākslinieki, kas mēģina reanimēt pagātni, atgādinot par aizmirstām vērtībām, bet gan tie, kuri pagātni izmanto kā tramplīnu, caur veselīgu ironijas stikliņu tiecoties pētīt tagadni vai pat nākotni. Tāds, piemēram, ir dramaturģes Justīnes Kļavas un režisores Ingas Tropas mazais, bet kā šautriņa precīzais komunālās dzīves pētījums Dvēseļu utenis teātrī Dirty Deal Teatro, kurā tiek reflektēts par padomju laika pieredzē sakņoto stereotipu atstātajām pēdām 21. gadsimta Latvijā. 

Annas Heinrihsones vēsturiski stilizētajos (3. cēlienā – jau apzināti par 21. gadsimta modi reflektējošajos) kostīmos ieģērbti, uz mūsdienām vērsti ir arī spilgtie vidzemnieku raksturi uz Valmieras teātra lielās skatuves. Indras Rogas izrāde nav (tikai) par pagātni, par Blaumaņa «baltajiem, labajiem cilvēkiem», kuri, apstākļu spiesti vai pašlepnuma un spītības vadīti, izdara nepareizas izvēles. Tas ir stāsts par latviskajiem arhetipiem, kas dzīvi vēl šodien.

Radoša ir dramaturģes Justīnes Kļavas pieeja iestudējuma «pamatakmenim» – Rūdolfam Blaumanim. Izrādes teksts pēc būtības ir oriģināldarbs, kurā, līdzīgā eklektikā kā uz skatuves redzamajos režijas paņēmienos un aktierspēles tehnikās, kārtu pa kārtai savijušies gan zināmu, gan mazzināmu Blaumaņa stāstu un noveļu fragmenti. Katram cēlienam izraudzīts konkrēts (un Blaumaņa daiļradei kopumā ļoti tipisks) motīvs – Nauda, Prece un Zaldāti, sižetu salīmējot no vairākiem par šīm tēmām reflektējošiem Blaumaņa darbiem. Savijuma vietas izrādē tikpat kā nav jūtamas, jo dramaturģe, strādājot ar klasiķa tekstiem, dekonstruēšanas un rekonstruēšanas darbu veikusi kā ar smalku arheoloģisku otiņu. 

Izrāde kā būve

Atšķirībā no pagājušās sezonas izskaņā Nacionālajā teātrī tapušās Elmāra Seņkova Trīnes, kas teksta līmenī tālu neatkāpās no Blaumaņa lugas un tomēr savas specifiskās estētikas dēļ daļā skatītāju raisīja sajūtu, ka «tas nav Blaumanis», Vidzemniekos teksta un fiziskās skatuves darbības attiecības ir sabalansētākas, Indrai Rogai skatītājus cēlienu pa cēlienam pieradinot pie netradicionāla spēles veida.