Ciems pierobežā

Sezonas izskaņā Daugavpils teātrī tapis visai spilgts un drosmīgs veltījums Latvijas simtgadei. Vārda «simtgade» piesaukšana pēdējā laikā kļuvusi gluži par modes lietu. Vien retais darbs nemēģina sevi ielikt tās rāmī, tā akcentējot paša nozīmību. Vairumā gadījumu tas ir rosinājis atgādināt būtiskās vēstures lappuses vai pārskatīt kultūrvēsturiskās vērtības, gaismā ceļot «senaizmirstus dārgumus». Režisori Paulu Pļavnieci un dramaturģi Justīni Kļavu simtgade rosinājusi radīt teiksmu par šodienas Latviju. Daugavpils teātrī tapis «skumjš stāsts, kas norisinājās kādā brīnumainā pierobežas ciematā Lutišķos, kurā kādā brīnumainā veidā aizvien dzīvoja septiņdesmit pieci iedzīvotāji».

Lugas sižetu veido samērā vienkārša un gluži ticama notikumu virkne: mazā pierobežas ciematiņā ierodas režijas studente Inese, lai vietējā amatieru teātrī iestudētu savu diplomdarbu – Raiņa lugu Spēlēju, dancoju. Izrādes tapšanu finansiāli ir atbalstījis Sabiedrības integrācijas fonds, un Lutišķu amatieru teātris bijis vienīgais kolektīvs, kas atsaucies sadarbībai. Pašdarbnieku trupas sastāvu veido divas latvietes (viena no tām latgaliete) un seši cittautieši, kuru latviešu valodas zināšanas ir vairāk nekā pieticīgas. Savukārt topošā režisore Inese nāk no Piebalgas un krieviski nerunā. Mēģinājumiem atvēlēts viens mēnesis. Jau dotajos apstākļos ir iekodēta katastrofa, kas izrādes beigās arī nenovēršami notiek. 

Autores iezīmētajā darbības rāmī vienlaikus dažādā intensitātē savijas un mainās vairākās paralēlas tēmas: pierobežas ciema iedzīvotāju savstarpējās attiecības, ko nosaka un ietekmē gan viņu sociālās lomas, gan nacionālā piederība; izrādes iestudējuma process un lomu sadale; centra un provinces attiecības; mīlestības tēma un, protams, pats Raiņa lugas Spēlēju, dancoju stāsts. Nevarētu teikt, ka no izrādes tēmām kāda būtu unikāla un līdz šim pilnīgi nezināma. Manuprāt, lielākā šīs izrādes vērtība ir skatupunkta maiņa, visu notiekošo vērojot «Lutišķu acīm». Izrādes veidotāju mērķis ir bijis izkāpt ārpus komforta zonas un paskatīties, kā skaļos un labskanīgos vārdos ietvertie saukļi izskatās dzīvē. Kas un kā dzīvo pierobežā, pie tam skatot to caur Raiņa lugas prizmu.

Skats no Lutišķiem visā notiekošajā saliek jaunus akcentus un apšauba pastāvošos stereotipus. Intonācijas ziņā izrāde atsauc atmiņā citu, šis sezonas sākumā tapušu darbu – Justīnes Kļavas kopdarbā ar Ingu Tropu un aktieriem radīto izrādi Dvēseļu utenis. Arī Daugavpils izrādē, līdzīgi kā Dirty Deal Teatro, caur smieklu šķīstītavu tiek izlaistas tādas mūsu «svētās vērtības» kā sabiedrības integrācija, pierobežas attīstība, latviešu teātris vai valsts simtgade. Ne viss no tā izdzīvo un iznāk laukā jaunā izkristalizētā gaismā, šis tas paliek pieņēmumu un pieteikumu līmenī. Šai izrādei ir krietni daudz patētikas un nosacītības, kas skaidri pauž veidotāju viedokli, bet ne vienmēr izaug no pašas izrādes.