Kāpēc būt Kejai Gondai?

Dailes teātra izrāde Būt Kejai Gondai pievērš uzmanību ticībai – ne tikai tajā nozīmē, kas attiecināma uz Ainas Rendas filozofiju, bet arī attiecībā uz režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. 

Ebreju izcelsmes amerikāņu rakstniece un filozofe Aina Renda (1905–1982) pasaulē pazīstama kā savas – objektīvisma filozofijas radītāja. Tās pamatā ir autores pārliecība, ka prāts un tikai prāts liekams augstāk par visu, tas ir svarīgākais pilnvērtīgas dzīves līdzeklis. Pieņemot lēmumus, var paļauties tikai uz prātu, un cilvēks nav nācis šajā pasaulē, lai kalpotu kādam citam – Dievam vai sabiedrībai. Lai varētu piepildīt savu dzīves uzdevumu, var paļauties tikai uz sevi, nevis ticību reliģiskā izpratnē. 

Aina Renda pati atzinusi, ka visu viņas darbu mērķis un motīvs ir atklāt ideālo cilvēku. Tas ir cilvēks, kurš vienmēr paliek uzticīgs sev, savam talantam, un tā dzīves augstākais morālais mērķis ir realizēt savu Ego. Tad arī būs viss pārējais. Viņa cildina individuālismu iepretī kolektīvismam, personību, kura ne tikai izceļas uz pelēkās masas fona, bet ir tai neērta, tāpēc arī – visādi apkarojama. Šīs idejas ierakstītas viņas literārajos darbos, latviešu valodā izdota tikai Himna (1938), bet pasaules mēroga panākumus viņa guvusi ar romāniem Avots (1943) un Atlants iztaisnoja plecus (1957). 

Izrādes Būt Kejai Gondai ievadā demonstrētais Ainas Rendas intervijas fragments, ko pilnā apjomā iespējams noskatīties YouTube (Ayn Rand First Interview 1959), kalpo kā ieskats Ainas Rendas filozofijā, tas dod skatītājiem atslēgu, ar kuras palīdzību tikt klāt izrādes saturam. 

Atkāpe, kas izskaidro manu īpašo interesi par Dž. Dž. Džilindžera iestudējumu. Autori Ainu Rendu iepazinu 2014. gadā, kad Viļņas festivālā Sirenos skatījos starptautiski pazīstamā režisora Ivo van Hoves un viņa vadītā teātra Toneelgroep Amsterdam iestudējumu The Fountainhead – romāna Avots skatuves versiju. Šis Ainas Rendas romāns tiek dēvēts par individuālisma himnu, un tā centrā ir divi arhitekti antagonisti: viduvējība, karjerists Pīters Kītings un neatzītais ģēnijs, savam talantam uzticīgais un karjeras vārdā kompromisus nepieņemošais Hovards Rorks. Otrais ir egoists, kas apzinās savas spējas un savu profesiju mīl vairāk par visu, tātad viņš ir Ainas Rendas proponētais ideālais cilvēks. 

Dž. Dž. Džilindžera Dailes teātrī iestudētā luga Ideāls ir trīsdesmito gadu darbs, sākotnēji tapis romāna versijā. Lugas centrālā persona ir kinozvaigzne Keja Gonda, kuru, lai labāk izprastu spēles noteikumus, var pielīdzināt mūsu laiku miljonus pelnošajām Holivudas kinodīvām, kuras gozējas popularitātes žilbinošajā saulē. 

Kā attēlot pilnību, lai varētu tai noticēt, izvairoties no sentimentalitātes, salkanuma, patosa, falšuma?

Keja Gonda izmanto iespēju uz aptuveni diennakti pazust no Holivudas sabiedrības acīm, lai ienirtu pilsētas džungļos un apciemotu piecus savus pielūdzējus, kuri tai rakstījuši vēstules. Katrs no pielūdzējiem saskata viņā savu ideālu iemiesojumu, starp fizisko skaistumu un (iedomāto) dvēseli liekot vienādības zīmi. Vēstulēs paustā pielūgsmes pilnā attieksme mainās realitātē, jo vārdi ir viena lieta, bet īstenība, kad naktsmājas meklē aizdomās par slepkavību policijas meklētā Keja Gonda, – pavisam cita. Autore, attēlojot kinodīvas pielūdzējus, aptver dažādus sabiedrības slāņus, tātad var teikt, ka viņi reprezentē visu sabiedrību. Keja Gonda ir spogulis, kas atklāj pielūdzēju/sabiedrības patieso seju – viņi ir savu ideālu nodevēji.

Spēlēt Keju Gondu ir tāds pats izaicinājums kā attēlot uz skatuves kāda ģenialitāti vai Dievu. Kā attēlot pilnību, lai varētu tai noticēt, izvairoties no sentimentalitātes, salkanuma, patosa, falšuma? Minētajā Ivo van Hoves izrādē aktieri spēlēja režisora rokrakstam raksturīgajā, no teatralitātes attīrītajā manierē, kas rada iespaidu, ka inscenētā realitāte ir īstās, ārpus teātra sienām notiekošās dzīves turpinājuma fragments, lai arī ar dažādiem laikmetīgiem palīglīdzekļiem (piemēram, video) pastiprināta.