Mīlestība kā izaicinājums

Leļļu teātra tehnoloģija ar tās mānīgi naivā prieka atmosfēru, kur paradoksālā kārtā vienuviet sadzīvo labestību vēstoša nebēdnība un baisi sastinguši smaidi, ir pateicīga forma seno Veronas kaislību atmaskošanai. Viljama Šekspīra lugā Romeo un Džuljeta arvien klātesošā karnevāliskā vitalitāte apmulsušo jauno mīlētāju traģisko galu vērš jo nolemtāku. Latvijas Leļļu teātra izrādes programmā šīs lugas skatuves versija pieteikta kā pusaudžu mīlētgribas un pašdestrukcijas izpēte, par traģēdijas cēloņiem nosaucot bērnu un viņu vecāku komunikācijas krīzi. Acīmredzami nekas nav mainījies – labi zināmām patiesībām pielaikojot laikmetīgu leksikonu, tikai izgaismojas Šekspīra pieteiktās tēmas neizsmeļamā aktualitāte. Nav lielas starpības, vai vecāki neizrāda cieņpilnu attieksmi pret saviem bērniem dzimtu naida vai ikdienas rutīnas dēļ, tāpat kā ir vienalga, vai pusaudži eksistences jēgu pārbauda sapņaina ideālisma vārdā vai tāpēc, ka iekrituši slazdā, ko nenobriedušai psihei zemiski izlicis kāds, kas vēlas peļņu. Ja viņu neilgā dzīves pieredze likusi tiem noticēt labākas pasaules iespējamībai ārpus šā laika un telpas, neizbēgama ir traģēdija.

 Režisora Dāvida Džovanzanas un viņa asistenta Kārļa Krūmiņa pārrakstītais stāsts satur maz no Šekspīra sniegtā – tik vien kā abu jauniešu negaidīto ieskatīšanos vienam otrā kādas ballītes laikā, vecāku un viņu bērnu paralēlās orbītās riņķojošās pasaules un bērnišķu iecirtību, atsakoties sirdī auklētās jūtas upurēt pastāvošajai realitātei. Šoreiz personāži pārcelti uz mūsdienu skolas solu. Austras Hauks radītā vide ir gaužām pieticīga, apmierinoties ar pāris saliekamiem krēsliem un vairākiem funkcionāliem širmjiem, kas liek domāt ne tikai par varoņu garīgo atsvešinājumu, bet arī par sociālo atstumtību. Anrijs Sirmais, Edgars Kaufelds, Artūrs Putniņš, Santa Didžus un Pēteris Galviņš kā mūsdienu skolēni, piedzīvojumu gara un ziņkārības uzbudināti, nespēj koncentrēties visnotaļ erudītā un dzīves nogurdinātā mūzikas skolotāja teorētiskajām prātulām par Romeo un Džuljetas sižeta atspoguļojumu klasiskajā mūzikā. Dažu varoņu vārdiem ir ieviesti latviski varianti – Romeo ir Romāns, Merkucio – Mareks, Pariss – Patriks, toties mūka Lorenco funkciju savā veidā pilda skolotājs un skolas psihologs vienā personā, ko spēlē Ģirts Šolis. Viņš sižeta darbību pārtraucošās intermēdijās patiesi cenšas izprast jaunāko paaudzi – kādu Meiteni (Evelīna Lita Krūmiņa vai Ūna Maizīte) un kādu Puisi (Marks Žubulis vai Emīls Jauja). Taču viņi, lai arī sēž pretim skolotājam, atrodas tik tālu no viņa, ka nav aizsniedzami. Šie brīži tomēr ir mazliet neveikli, jo jaunie mūziķi acīmredzami ērtāk jūtas muzicējot, nevis nodurtu skatienu pūloties pārraidīt līdz galam nenoformulējamās tīņu vecuma dvēseles spazmas. Taču varbūt ikdienas «ekspertu» jeb jauniešu iesaiste izrādē un skolotāja tēls ir iedarbīgs paņēmiens, lai neuzkrītoši aicinātu jaunāko auditoriju saskatīt patvērumu tepat līdzās esošajos pieaugušajos, kas arī reiz bijuši jauni. Uzticēties redzamajam mudina arī izrādes autoru uzklausītās jauniešu eksistenciālās pārdomas, kas izskan ierakstā. Prieks, ka radošā komanda nenodedzina visus paaudžu saprašanās tiltus.