Kāpēc viņš klusēja?

Šo stāstu par pazudušā dēla atgriešanos mēs redzam ar viņa, Luija, acīm. Viņš ir klātesošs un tajā pašā laikā distancēts. Viņš zina kādu patiesību, kas citiem ir apslēpta. Vērojot notiekošo, skatītājs apzinās, ka tagadne brīžiem ir jau pagātne, Luija atmiņas. Un arī viņš pats ir kļuvis par ēnu, atmiņu tuviniekiem. Ģimene sēž uz soliņa pie mājas, raugoties sev priekšā. Visapkārt smiltis. Luijs ir klusējošs, izzūdošs. Viņš grib ieskatīties viņiem sejās. Viņi dzird tikai savu balsi. 

Maz uzzinām par viņu, tikpat kā neko, izņemot to, ka Luijs atbraucis dalīties ar ziņu, ka viņa drīz vairs nebūs. Homoseksualitāte, ģimenes un mazpilsētas aizspriedumi, aizbraukšana, negaidītie panākumi profesijā un slava, kas maina, iespējams, vēl vairāk sarežģī ģimenes attieksmi pret jaunāko dēlu – uz to izrādē ir tikai daži mājieni, dažas frāzes, kas ļauj nojaust kontekstu. Luijs kļuvis mātei, māsai un brālim tāls, un arī viņš pats, atgriežoties bērnības mājās, saskaras ar sajūtu – svešais starp savējiem.

Viņus šķir smalkas vizuālas nianses. Luijam kājās ļoti labas kurpes, apģērbā jaušams lielpilsētas stils. Viņa ģimene neizbēgami izskatās provinciāli, sievietes pārspīlējušas ar bižutēriju un kosmētiku. Te ir maza, putekļaina un smilšaina pilsētiņa – efekts, ko rada Marijas Ulmanes scenogrāfija (smilšu kaste mājas pagalmā). Aktiera Kaspara Zvīguļa rokas klāj tetovējumi, kas, jādomā, nav īpaši lomai veidoti, bet arī šeit strādā kā dumpinieka zīme vidē, kur šādi izpaust sevi nav pieņemts. Vaibstos pavīd kaut kas sāpīgs, nedrošs, lai arī tas tiek slēpts aiz smaida.