Mums vajag logu
Artūra Dīča «Arī vaļiem ir bail» Nacionālajā teātrī
Uz NT izrādes Arī vaļiem ir bail afišas, kā arī uz tās programmiņas vāka ir redzamа viena un tā pati aina: plašā purvainā klajumā stāv jauns mūsdienīgs vīrietis un ar iejūtīgu sapratni noraugās mūsos. Noskatījusies iestudējumu otrreiz, jo sevišķi aptvēru šīs metaforas spēku. Kas ir purvs? Sava veida melīgs patiesums. It kā klaji ūdeņi, taču tā nav ne jūra, ne upe un pat ne ezers. Ūdens vien. It kā laukā ir arī koki, taču tas nav ne mežs, ne birzs un pat ne krūmājs. Nīkulīgi stumbri vien. It kā nedroša vieta: var iekrist. Bet, ja tev ir pietiekami daudz prāta un tu zini «spēles noteikumus», izlavierēsi, noturēsies, tāpat kā šis nevērīgi elegantais jaunietis. Purvs kā mūsdienu dzīves simbols. Neīstums. Re, gluži kā šī kafija papīra krūzītē, ko vīrietis tur rokā.
Ne jau nejauši ir purvs. Nevis iekšienē, bet apkārt
Šis neīstums tiek apspēlēts arī izrādes scenogrāfijā (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs). Mūsu priekšā ir nesen uzbūvētas modernas koka mājas augsta siena. Viss smalki pārdomāts, lai nebūtu nekā lieka. Viss lai būtu veselīgi un ērti. Taču mūsdienu izpratne par komfortu būtībā vedina uz bezpersoniskumu, tādēļ neviļus pat šķiet, ka tā ir mājas ārējā, nevis iekšējā siena. Taču tā nav. Par to liecina kaut vai jaunās, vēl plēvē ietītās mēbeles.
Bet virs šā esības kubla mirgo neona bultas (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš), kādas nereti var redzēt sabiedrisku vietu interjeros. Īpaši tās mēdz līkņāt gaisa telpā: sēdi kafejnīcā, uz brīdi atrauj acis no sava viedtālruņa, paveries augšup, bet tur virpuļo gaismas silueti. Jautri un omulīgi. Nav vajadzīgas ne zvaigznes, ne daba. Sarūk nepieciešamība pēc dzīvā kontakta. Tehnoloģija it visam nāk talkā, visu izskaitļo, paredz un uzveic. Garīgi noplicina un iztukšo.