Iespējams, Ačzivlendas valdnieks

Taisnība Šekspīram – par to otro dzīvi, ko jebkuram no dzīvajiem vai jau mirušajiem iedod aktieris. Kad kāda uzrakstītais top iedzīvināts kino vai teātrī. Un radītais priekšstats dzīvo ilgāk – sasniedz cilvēku ausis un smadzenes vairāk un tālāk. Un tas priekšstats mākslas darbā ir visāds – komplimentārs vai tieši otrādi, izprotošs vai žēlīgs. Ironisks vai sentimentāls. Bet vienalga – tāds laimes mirklis – kā personībai trāpīties acīs gudram režisoram un visu varošam aktierim kaut tikai ar vienu dzejoli, filmu, rakstu vai dzīves mirkli. Lai atdzimtu. Pēc tam no tā vairs nevarēs izbēgt – analizēs, kritizēs, par to domās. Un nepazudīs otro un trešo dzīvi. Iespējams, daudzi domā, ka Kaspars Znotiņš ir īstais Imants Ziedonis un viņa identitāte bija matu ērkulis un bītlene. Iespējams, Guna Zariņa ir īstais Ņurbulis, kura identitāte bija balta bārda, ar kuru viņš šķitās piedzimis. Jo kas tad patiesībā bija Aivars Neibarts? Kā likās tiem, kas visu laiku bija ārup, kamēr viņš iraid šaisaulē ar ... īsļaužiem un garļaužiem. 

Es domāju par cilvēkiem, kurus reālajā pasaulē uztver kā dīvaiņus

Pilnīgi droši, ka Jaunā Rīgas teātra izrāde Dieviņš pillā nesniedz visas atbildes, jo režisors kopā ar aktrisi ampelējas. Ar valodu un Ņurbuļa ķermeni. Ar šķidrumiem un balsi. Iespējams, tāpēc, ka lielās devās viņa māksla – dzeja nav baudāma (tā komentējis Egīls Zirnis, piemēram), jo uzkrīt intonācijas vienveidīgums. Iespējams, ka tiem, kas lasījuši Aivara Neibarta dzeju un nākuši uz izrādi vien minēt režisoriskos paņēmienus, paliek garlaicīgi. Iespējams, tiem radošajiem, kas Ņurbuli pazinuši personīgi, tas ir nekritiskas laimes pilns skatuves laiks, kurā viņi atpazīst savas radīšanas patiesības, arī savas sadzīvošanas ar sievu vai vīru, kas, mīlot un apbrīnojot sava mīļotā spēju radīt, rūpējas par dzejas radītāja šīssaules prozaiskajām vajadzībām un slēpj – pudeles pudelītes, nelaiž ārā no mājām un lūdzas... Iespējams, daudziem tā ir pirmā iepazīšanās ar Āžu bulvāra 6 pavēlnieku, kas virpināja vārdus un piešķīra tiem unikālu izteiksmi un nozīmi. Iespējams, daudziem tā ir izrāde par aktiera neizmērojamo talantu – dabūt tēla dvēseli savās acīs – kā to izdara Guna Zariņa, atverot savu ķermeni stāstam par Ņurbuļa nemirstības gaidīšanu debesu priekškambarī. Kad mazgājies balts, baltās drānās, uguns pārsteigts, viņš pārāk dziļi ienirst balti melnos dūmos. Kļūst šaisaulē tikai par vienu ierakstu policijas darba lapā kā persona A. N. un top izkaisīts Liepājā, Rožu laukumā. Mans Dieviņš pillā bija par dzejas vertikāli un sadzīvi, kuru dzejniekaprāt var saukt tikai par viesošanās vietu ar tā arī nekad nepieņemtu realitāti un tāpēc nezaudējot mūžīgu skurbumu. Es domāju par cilvēkiem, kurus reālajā pasaulē uztver kā dīvaiņus, kuri nav ērti, smaržīgi un mūžam jauni, un viņu ciemiņi virtuvē ar nemazgātiem trauku kalniem bieži ir pirms minūtes iepazīti pudeles brāļi un runas galīgi ne par debesīm.