Troksnis pirms vārda

Fotogrāfs Andrejs Grants intervijā žurnālam Ir (17.05.2018.) rezignēti konstatē, ka poētiskā uztvere gados jauniem mākslas baudītājiem ir neatgriezeniski atrofējusies, ko aizstājis ātrs un racionāls uztveres veids. Protams, izņemot speciālistus. To, ka «speciālistiem» poētiskā uztvere kļuvusi vēl niansētāka, liecina pulciņš jaunu cilvēku, kas spieto ap Latvijas kultūras norišu vietām un pēcāk analizē tās publiski. Šopavasar JRT tapušo Gunas Zariņas monoizrādi Dieviņš pillā Alvja Hermaņa režijā es noskatījos divas reizes un labprāt skatītos vēl, jo šī ir viena no izrādēm, kura tik tiešām dzimst pusceļā starp skatuvi un zāli. Pirmizrādei teātris bija izvēlējies lielisku ielūgumu taktiku – saaicinot zālē izrādes galvenā varoņa un tekstu autora Aivara Neibarta (1939–2011), saukta Ņurbuļa, laikabiedrus un kolēģus, proti, nodrošinot ne tikai Gunai Zariņai, bet arī Neibartam iespējami labvēlīgāko auditoriju. Tie daži atklāti garlaikotie intelektuāļi, ko manīju, tikai pastiprināja gaisā esošo dzejas spēku un liecināja, ka ne katram dzeju ļauts uztvert. Otrreiz izrādi skatījos parastā otrdienā, un zālē atradās cilvēki, kas bija jau izlasījuši pirmās atsauksmes un zināja, kur atrodas, kas skanēs un ka Guna Zariņa savu lomu nospēlēs spoži. Arī šī izrāde uz mani kā skatītāju atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, ļaujot pārdomāt, ar ko poētiska teātra izrāžu iedarbība atšķiras no sadzīves drāmām vai klasiskām traģēdijām.

Pirmām kārtām tā ir struktūra. Jādomā, viens no parametriem ir ievads, iztirzājums un kulminācija nobeigumā, tomēr izrādes struktūra man likās atvērta, katrs to varēja veidot pa savam. Es kā atslēgas vārdu izvēlētos «trīs». 

Arī tādēļ, ka skatuviskajām norisēm bija atvēlēta trīsdaļīga telpa. Pasteļtoņos ieturētā sadzīve ar gultu, neergonomisku milzu rakstāmmašīnu, zāļu tēju buntītēm, virtuves plauktiņiem, veļas striķi, uz kura žāvējas ugunsdzēsēju aplietie dzejoļi pēc tam, kad aizdegās māja Āžu bulvārī un dzejnieks aizgāja ne-būtībā. Un kur nu vēl baloni, kolbas, pudeles un burkas, kas visas glabāja «trimpelējamus» grādīgos šķidrumus un kalpoja gan inspirācijai, gan vēl jo vairāk atiešanai no radīšanas procesa. 

Tumšā, mākslīgi apgaismojamā darbistaba, kuras sienas veido desmitiem lenšu magnetofonu dažādā darbotiesspējā (mūzikas partitūras autors Ingus Baušķenieks), rakstāmgalds, papīra lapas un grāmatas, no kurām centrālā šķiet Mīlenbaha vārdnīca, un vadi, vadi, vadi, kas savieno ne tikai ierakstu un atskaņošanas ierīces, bet arī vārdus.