Komedianta tips manai ticībai neder

Ļoti personisks ievads. Arnolda Liniņa ienākšana Dailes teātrī sakrita ar maniem pusaugu gadiem, kad biju jau pietiekami saindējusies ar teātri: savos četrpadsmit gados redzējusi gan Pētera Pētersona leģendāro Dostojevska  Idiota inscenējumu Dailē, gan Oļģerta Šalkoņa iestudēto tautas gabalu Mikumerdi Nacionālajā (tolaik, zināms, Drāmas) teātrī, un abas izrādes man patika neizsakāmi un, patiesību sakot, vienādi. Jo man patika viss, kas notiek uz skatuves – jebkur un jebkādā izpildījumā. Kad 1972. gadā izrādē Otīlija un viņas bērnu bērni ieraudzīju Dailes Piektās studijas audzēkņus, tas bija atskurbinošs trieciens. Teātris, izrādās, ir nevis (vai ne tikai) cita, nesasniedzama un tālab sajūsminoša pasaule, bet kaut kas tāds, kas attiecas… uz mani. Mēs beidzām mācīties vienlaikus – viņi savā Piektajā studijā, es – vidusskolā, un, kamēr trīs gadus centos iestāties Maskavā Teātra mākslas institūtā, tieši viņi un izrādes, kuros viņi spēlēja, – Antigone, Orfejs jeb Leģenda par Ričardu Tiškovu, Pēdējā barjera, izcilā Īsa pamācība mīlēšanā un, protams, pārlaicīgais Brands – veidoja manu izpratni par teātri kā reālās dzīves labāku un reizēm arī ideālu izpausmi.

Teātris, izrādās, ir nevis (vai ne tikai) cita, nesasniedzama un tālab sajūsminoša pasaule, bet kaut kas tāds, kas attiecas... uz mani

Ar un caur šiem iestudējumiem Arnolds Liniņš audzināja savus aktierus, i nenojaušot, cik dziļu nospiedumu atstāj vēl kādā pavisam zaļā prātā.

Laiks – vienkāršība. Princips – skaidrība

Pedagoga dzīsla ir dziļi Arnolda Liniņa talanta dabā – pat aktierstudiju biedri atceras, ka viņš labprāt palīdzējis, skaidrojis, režisējis. 60. gados Arnolds Liniņš strādā tā sauktajā Skolotāju namā ar savu dramatisko studiju, kuru kopā ar Ainu Matīsu audzina savā teātra izpratnē. Kopš 60. gadu beigām Arnolds Liniņš strādā arī Ainas Matīsas vadītājā Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā («Tautas» šajā gadījumā ir noteiktas kvalitātes atzinums – tāpat kā Tautas teātra goda nosaukums, nekā īpaši  tautiska «kinoaktieros» nav). Kino tajā laikā ir spēcīga paralēla aktieru nodarbošanās. Gluži iespējams, ka arī kinoestētika, kas prasa citu, nosacīti «vienkāršāku» aktiera eksistences veidu, ietekmē Arnolda Liniņa pedagoģiskos principus. 

1963.gadā gandrīz visu sezonu viņš ir stažējies Maskavā, Ļeniņa komjaunatnes jeb Ļenkoma teātrī pie padomju teātrī spožākā novatora, psiholoģiskā teātra režisora Anatolija Efrosa, kurš sniedz viņam būtiskus impulsus savas īpašās pedagoģiskās un režijas pieejas atklāšanā.

Efrosam pašam tajā brīdī skaidri iezīmējas strikts pavērsiens daiļradē – noteikti iziet ārpus sociālistiskā reālisma krātiņa, ignorējot piespiedu ideoloģizāciju, pievērsties interesantākajam, kas var būt – cilvēka psiholoģijai un tamlīdz – viņa iekšējās brīvības vai nebrīvības pētīšanai. Savukārt aktierus Efross rosina visu, pilnīgi visu meklēt sevī, katru lomu laist caur personiskās uztveres prizmu, taču nepaļauties tikai uz savu ierobežoto izpratni, bet tiekties līdz cilvēces kopējai pieredzes krātuvei – zemapziņai. Efross prasa no aktiera, lai tas nokasītu jebkādu redzamas spēlēšanas kārtu, darboties tik vienkārši, cik tas iespējams, paturot prātā skatuves diktētos noteikumus. Tā nav sadzīves patiesība un vienkāršība – tā ir savas psihes un ķermeņa pazīšanā balstīta skatuves vienkāršība un patiesība. Plus apzināti izraisīts iekšējais process, kuram sekojot, iespējama spontāna un neparedzama reakcija. Šī garā atkāpe nepieciešama, lai iezīmētu laikmeta prasību fonu – Anatolija Efrosa režija 60. un 70. gados ir šajā pasaules sestdaļā iespējami augstākais skatuves mākslas etalons. Starp viņa aktieriem ir arī īpatnējais, vienlaikus intelektuāli vēsais un jutekliski nospriegotais Oļegs Dāls – sava laika bezcerīgais varonis, kurš vienlīdz skaidri to atklāj gan teātrī, gan kino. Pēc vairākiem gadiem tāds atradīsies arī Arnolda Liniņa vadītājā teātrī – Juris Strenga Branda lomā.