Par sliekšņiem, pārkāptiem un nepārkāptiem

Tieši pirms 30 gadiem, 1988. gada 1. un 2. jūnijā, Kongresu namā notika Latvijas PSR Radošo savienību ārkārtas plēnums, kurā pirmoreiz publiski tika definēts, ka Latvija tikusi okupēta. Ka mēs gribam atpakaļ savu valsti, kas piederīga Eiropai un tās demokrātiskajām un liberālajām vērtībām. Arī es kā iesācēja teātra kritiķe, tikko ievēlēta Teātra darbinieku savienības valdē, biju tur klāt. Pie pašiem svarīgākajiem ģimenes dokumentiem glabājas blociņš mākslīgās ādas vāciņos, ciešā rokrakstā pierakstīts no pirmās līdz pēdējai lapai. Tā ir mana personiskā vēsture.

Katrs žurnāla numurs top «ar savu vēju». No ieceres līdz rezultātam tas var mainīties un radīt secinājumus vai iegūt kontekstus, par kuriem nevarējām pat iedomāties. Šā numura tēma iecerē bija gandrīz vai kā spēlīte, proti, mēs gribējām paraudzīties, kas kopīgs un kas atšķirīgs diviem publiskās izpausmes fenomeniem – teātrim un politikai. Uzticēta viesredaktoram Denisam Hanovam, kulturologam un publicistam, mākslas zinātņu doktoram, tēma no teorētiskas jautrības un amizantu sakritību reģistrēšanas pārvērtās par negaidīti skarbu šābrīža politiskās un pilsoniskās situācijas fiksējumu, izraisot nepatīkamus, neviennozīmīgus un pretrunīgus secinājumus. Mēs esam pārkāpuši brīvībai kā slieksnim un atstājuši to aiz muguras. Pēc-brīvības atmiņas – tā Deniss Hanovs nosaucis savu ievadu tēmai. Daudzkārtējos ceļojumos starp Sanktpēterburgu, Krievijas intelektuālo centru, un Rīgu, redaktors ieraudzījis, cik daudz līdzību ir situācijai «šeit» un «tur». Kā lielās kaimiņu impērijas notikumi, pret kuriem gribētos attiekties ar citā iekārtā un ideju laukā dzīvojoša svešinieka vienaldzīgo distanci, bīstami prognozē to, kas var notikt arī Eiropā, kur esam (vai esam?) nogruntējušies. Ar Denisa Hanova skatījumu uz Pēterburgas teātri, tā saistību ar politiku un sabiedrību sasaucas arī Ilonas Matvejevas ieraudzītais Maskavā.

Taču vēl lielākā un nepatīkamākā mērā par pārkāptiem un nepārkāptiem sliekšņiem jādomā, lasot citu materiālu, ko izšķīrāmies publicēt šajā numurā – vēsturnieka Ojāra Stepena pētījumu par tiem ceļiem un struktūrām, ar kuru palīdzību PSRS Valsts drošības komiteja centās iespaidot kultūru un mākslu, kas bija padomju laika garīgās pretošanās kustība un radošās brīvības teritorija. Tieši ar tādu mērķi tika izveidotas radošās savienības, kas apvienoja mākslas profesionāļus. Izmantodams tikai publiski pieejamos arhīvu materiālus, tāpat arī avīzēs un žurnālos izlasītas mūsu laikabiedru liecības, Ojārs Stepens iezīmē varas kontroles mehānismu, kura mērķi bija ne tikai izošņāt un «būt lietas kursā», par ko un kā domā mākslinieki, bet arī, un tas ir pats galvenais, radīt nepierādāmu aizdomu, neuzticēšanās un nicinājuma tīklu. Tas izdevās. Lustrācija nav notikusi, un arī tāpēc lipīgā zirnekļu tīkla šūpošanās met ēnu uz to, kas daudziem, arī man, ir personiskā vēsture un svarīgs slieksnis.