Par gariem Šekspīra traģēdijās

No redakcijas. Ar šo fragmentu no ievērojamā scenogrāfa, režisora un teorētiķa Edvarda Gordona Kreiga (Edward Gordon Craig, 1872–1966) pirms vairāk nekā simt gadiem uzrakstītās grāmatas Pretī jaunam teātrim (Towards A New Theatre) mēs turpinām savu tulkojumu sēriju. Edvards Gordons Kreigs bija viena no personībām, kas visspēcīgāk un tiešāk ietekmēja 20. gadsimta teātri: kaut arī viņa paša realizēto darbu nav daudz, viņa skices un idejas visu gadsimtu ir iedvesmojušas vizuālā teātra māksliniekus. Daudz kas no tā, ko Kreigs paredzēja un iecerēja, savu piepildījumu guvis tikai 21. gadsimtā, attīstoties jaunām skatuves tehnoloģijām. Viņa apcerējums par gariem Šekspīra traģēdijās paradoksālā kārtā sasaucas arī ar šā numura tēmu, jo runā par būtisko, kas paslēpts aiz redzamā. No angļu valodas tulkojis Arvis Viguls.

Apsvērsim tādas lugas kā Hamlets, Makbets un Ričards III. Kas ir tas, kas piešķir tām to galējo noslēpumainību un šausmas, kas tās padara par kaut ko vairāk nekā vien traģēdijām par godkāri, slepkavībām, ārprātu un sakāvi? Vai tas nav tikai un vienīgi šis pārdabiskais elements, kas vada darbību no sākuma līdz beigām, šī fiziskā un mistiskā sapludināšana, šī nojauta par nogaidošiem tēliem, netveramiem kā nāve, par noslēpumainām sejām bez vaibstiem, kuras ar acu kaktiņu pamanām uz īsu brīdi, taču, kad apgriežamies apkārt, nesastopam neko? Makbetā it viss ir noslēpumu pilns, visu darbību vada neredzama vara; un tie ir tikai šie vārdi, ko nekad nedzirdam, tikai šie tēli, kas reti iegūst formu, skaidrāku par mākoņa ēnu, kas piešķir lugai tās noslēpumaino skaistumu, tās diženumu, tās dziļumu un neaptveramību, un tajā rodams tās galvenais traģiskais elements. Ja režisors koncentrēs savu un skatītāju uzmanību uz redzamajiem elementiem, kas ir laicīgi, tad šādai lugai tiks laupīta puse tās noslēpuma un nozīmības. Bet, ja viņš bez vulgarizācijas ieviesīs pārdabisko elementu, pārcels darbību no tikai un vienīgi materiālas līdz psiholoģiskai un padarīs sadzirdamus ja ne miesas, tad dvēseles ausij «nopietnos, nepārtrauktos cilvēka un viņa likteņa čukstus» (Moriss Māterlinks), izcels «nedrošos un sāpīgos radības soļus, kad tā tuvojas vai aizklīst projām no savas patiesības, sava skaistuma vai sava Dieva» (Viljams Hazlits), un atklās caur karali Līru, Makbetu un Hamletu «mūžības čaloņu pie apvāršņa» (Džeimss Hunekers), es un viņš piepildīsim dzejnieka ieceri tā vietā, lai pārvērstu viņa diženos garus par kapa balsī runājošiem kungiem, kas ietinušies plīvuros un nogrimējuši seju baltu. Pievērsīsimies detalizētāk, piemēram, Makbetam, kur nomācošais pārdabisko spēku slogs urda cilvēcisko kaislību viļņus ar divkāršu spēku.

Šīs lugas attēlojuma veiksme ir atkarīga no režisora spējām likt manīt šos pārdabiskos spēkus un no aktiera spējām pakļauties lugas plūdumam, tam noslēpumainajam hipnotismam, kas valda pār Makbetu un viņa «draugu pulku». Pirmajos četros cēlienos es redzu viņu kā cilvēku, kurš ir hipnozes varā, reti kustas, taču, to darīdams, viņš pārvietojas kā mēnessērdzīgais. Vēlāk lugā tas tiek apvērsts otrādi un lēdijas Makbetas mēnessērdzība ir kā drūma, ironiska atbalss visai Makbeta dzīvei – asa, spalga atbalss, kas kļūst arvien klusāka, līdz pagaist. Pēdējā cēlienā Makbets pamostas. Tā teju vai liekas kā jauna loma. No mēnessērdzīgā, kurš smagi velk kājas, viņš kļūst par parastu cilvēku, kuru izbiedējis sapnis, kas kļuvis par īstenību. Viņš nav tas vīrs, kādu to reizēm rāda aktieri, – ne stūrī iedzīts, gļēvs ļaundaris, kā tēlo vieni, manuprāt, nedz arī tas pašapzinīgais, pārdrošais ļaundaris, kādu viņu tēlo citi. Viņš ir nolemtais, ko pēkšņi uzmodinājuši soda izpildes rītā, un šīs pamošanās skaidrībā un pēkšņumā viņš nesaprot neko, izņemot faktus, kas ir viņa priekšā, un arī tiem saprot vien ārējo nozīmi. Viņš redz armiju savā priekšā, viņš cīnīsies, un viņš gatavojas to darīt, mēģinādams apjēgt sava sapņa nozīmi. Brīžiem viņš atgriežas iepriekšējā somnambulisma stāvoklī. Kamēr sieva bija dzīva, viņš neapjēdza savu stāvokli, viņš lieliski pildīja viņas starpnieka pienākumus, un viņa no savas puses bija starpnieks gariem, kuru uzdevums ir pārbaudīt vīriešu spēkus, spēlējoties ar savu varu pār sieviešu vājumu. Nīče, rakstīdams par Makbetu, saredz vienīgi viņa vājprātīgo godkāri, šo cilvēcisko godkāres kaislību, un viņš mums saka, ka šis skats tā vietā, lai neizbēgami mazinātu ļauno godkāri mūsos, drīzāk liek tai pieaugt spēkā. Iespējams, tā ir tiesa, tomēr man liekas, ka aiz tā ir kas daudz vairāk nekā vien ļauna godkāre un ideja par varoni un ļaundari. Aiz tā visa es saskatu neredzamos spēkus, par kuriem jau runāju, šos garus, uz kuriem Šekspīram vienmēr tā patika dot mājienus, kuri stāvēja aiz it visa pasaulīgā, kuri to virzīja un acīmredzami bīdīja pretī lielajiem labajiem un ļaunajiem darbiem. Makbetā tie nosaukti kā vecu sievu pļāpās par Trim Raganām, šajos dažādi interpretējamos vārdos, par ko publika teātrī var vai nu pasmieties, vai uztvert nopietni – atkarībā no vēlēšanās.