Vienkārši draudzēsimies!

Tā kā esmu runas pedagoģe, tad, protams, sāpīgi pārdzīvoju, ka aktierus teātrī dažkārt nevar dzirdēt un saprast. Šis ne vien man, bet ikvienam jauno aktieru mācībspēkam ir ļoti nepatīkams jautājums. Rakstot doktordarbu par aktieru runu Latvijā, ir svarīgi izprast lietas būtību – cik lielā mērā kvalitatīvas izmaiņas runveidē ir laikmeta diktēta problēma. Vai problēmās vainojami objektīvi apstākļi? Cik daudz vainas jāmeklē atšķirībā, kā vecie meistari strādāja ar vārdu teātrī? Teorētiski viegli atminēt, kas ir citādi, bet gribas aizrakties arī līdz intuitīvai un praktiskai sapratnei par to, kā veidojas aktiera skanējums mūsdienās. Patlaban, strādājot pie nodaļas par aktiera runas rīkiem 21. gadsimtā, ir skaidrs, ka tos var iedalīt organiskajos, kas rodas ķermenī, un tehniskajos, ko iegūst, ķermeni «paplašinot» ar modernajām tehnoloģijām. Psihofiziskajos jeb organiskajos ietvertas dažādas runas procesā iesaistītās ķermeņa daļas. Cilvēkam runājot, kopumā nodarbināti aptuveni 40 dažādi muskuļi, un tos dala trīs apakšsistēmās: respiratorajā jeb elpošanas, fonotorajā, kas saistīta ar skaņveidi, un artikulācijas, kas veido skaņas raksturu. Tomēr mūsdienās aktieris, jo īpaši uz lielās skatuves, ir reti dzirdams bez tehniska skaņas pastiprinājuma. Lūk, kāpēc man gribējās aprunāties ar skaņu režisoriem. Viņiem noteikti piemīt īpaši jutīga «auss», kas spēj saklausīt, kādi apstākļi mūsdienu latviešu teātrī ietekmē aktieri un viņa runu. 

Sarunā piedalās ilggadējs Dailes teātra skaņu režisors Jānis Miezītis, kurš no 1982. līdz 2008. gadam bijis klāt pakāpeniskām tehniskās apskaņošanas pārmaiņām Dailes teātrī, bet tagad strādā par skaņu operatoru Latvijas Leļļu teātrī. Tur aktieri vada lelli, dažkārt paši atrazdamies dziļi skatuves bedrē, melnā kabineta aizsegā vai aiz širmja. Otrs sarunas dalībnieks – projektu teātru skaņu režisors un operators Mārtiņš Strelēvics sākumā strādājis par skaņu operatoru Latvijas Leļļu teātrī, tad Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijā, vēlāk izrāžu apvienībā Panna un citur. Mārtiņa pieredze ir saistoša, jo viņš veicis tehnisku aktieru runas apskaņojumu, sākot ar kultūras pilīm un beidzot ar «būdiņām», pagrabiem un baznīcām visā Latvijā. Trešais intervijai sarunātais skaņu meistars – JRT skaņu režisors Gatis Builis pēdējā brīdī atvainojās, ka nevarēs ierasties, jo steidzami jānovērš tehniskas problēmas, kuras negaidīti radušās iepriekšējā vakara izrādē. Tipiski. Mani sarunu biedri par šādu ziņu līdzjūtīgi sasmaidās. Viņi pie šādiem tehnikas izspēlētiem jociņiem ir pieraduši.

Kas jāprot skaņotājam

Zane Daudziņa. Kāpēc latviešu teātrī vispār sāka izmantot mikrofonus, lai pastiprinātu balsi? Vai tā bija modes lieta? Nepieciešamība? Varbūt vienkārši azarts izmantot kaut kādas novitātes, ko dzīve piedāvā?

Mārtiņš Strelēvics. Es domāju, ka jebkuru progresu bīda slinkums.

Zane. Režisora slinkums? Aktiera slinkums? Apskaņotāja slinkums?

Mārtiņš. Tieši tā.

Jānis Miezītis. Kad ieviesa mikrofonus, skaņu operatoriem parādījās lielāks darbs. Pirms tam tikai atskaņoja muzikālos gabalus, nospieda «maģa» pogu un – aiziet, bet tagad ir mikrofoni, nu jāskatās, vai kāds nestaigā gar tumbām, vai nestaipās kaut kādas «saites», un tad viens ir aizsmacis un tev jāgriež visas korekcijas. Bet ir pareizi, ka parādījās tehnika. Viss iet uz priekšu. Tajā laikā kolēģi bija aizbraukuši uz ārzemēm un atgriezās ar stāstiem par rokoperām Jēzus Kristus – superzvaigzne vai tur Kaķiem, zaķiem un visiem pārējiem – tiem tad jau bija visi radio mikrofoni. Aktieri skraida apkārt, kaut ko čukst, un mums arī vajag. Tad nu sākām lēnām to visu.

Zane. Cik procentuāli tagad ir apskaņotu izrāžu teātrī? Piemēram, Latvijas Leļļu teātrī, cik izrāžu spēlē ar mikrofoniem?

Jānis. Lielajā zālē pilnīgi visas. Mazajā zālē bez mikrofoniem ir mazāk par 10 procentiem. Es nezinu, kā ir Dailē – tajā Kamerzālē? 

Zane. Es tikko vakar tur biju, spēlēja bez.

Jānis. Nu tā jau būtībā arī ir liela istaba. Es jau citreiz arī smejos: kad tev mājās sanāk viesības, tev arī uzreiz kaut ko vajag? 

Mārtiņš. Es gan tur esmu strādājis ar nez cik mikrofoniem Mazajā zālē.

Jānis. Nu, Mazajā zālē jā, tajā vispār nekādas akustikas nav!

Zane. Bet Kamerzāle ir kā melna kaste ar zemiem griestiem.

Jānis. Jā, tur nabaga gaismotāji un skaņotāji sēž tādā kā ambrazūrā. Lai dzirdētu, kas tur notiek, jābāž auss ārā no turienes, lai varētu saprast, ko var palīdzēt, lai smukāk kaut kas parādītos.

Mode mainās, klasika paliek

Mārtiņš. Tehniskā apskaņošana ir tendēta uz kvalitāti, lai aktieris patiešām būtu dzirdams līdz pašai pēdējai rindai. Kāpēc es aizeju uz kādu rokoperu un dzirdu līdz pēdējai rindai? Tāpēc, ka viņiem viss ir apskaņots un pastiprināts. Bet teātrī vēl ilgi bija tā, ka šo to nedzird, pat ja ir laba dikcija. Kaut gan to uzreiz var pateikt – o, tas aktieris no vecās skolas, to dzird līdz pēdējai rindai! Kaut kāds slinkums acīmredzot ir augstskolā nodrošināt, lai runa būtu tādā pašā līmenī kā tajā vecajā skolā.