Pagātne – tagadne – nākotne

Šis raksts turpina iepriekšējā numurā publicēto aprakstu par Igaunijas Republikas 100. gadadienai veltīto teātra ciklu Simtgades stāsts.

1960–1970: Igaunijas vēsture. No izbīļa dzimusī tauta

Nacionālās operas Estonia un Kanuti Gildi SAAL (teātris, kas nodarbojas ar mūsdienu dejas un skatuves mākslu producēšanu) kopdarbībā radās jauna laikmetīgā opera. Šis ir absolūts grupas kopdarbs, ko apliecina gan garais autoru saraksts, gan atsevišķu autoru pozīciju nešķiramība. Protams, var pieņemt, ka komponiste galvenokārt bija Tatjana Kozlova-Johannesa un libreta rakstīšanu lielākoties uzņēmās Andrus Lānsalu, tomēr visus principiālos jautājumus autoru kolektīvs risināja kopā. Nepārzinot radošā procesa detaļas, galarezultātu varētu uzskatīt, pirmām kārtām, par Kanuti Ģildes produkciju, jo Estonia ar spārnotām idejām par laikmetīgo operu līdz šim nav uzdrošinājusies eksperimentēt.  

Igaunijas vēsture ir kā visu zinošā un visur esošā Manfreda Mima mantojums un autobiogrāfisks stāsts. «Šeit un tagad» izpratnē uzveduma galvenā persona ir atjaunotās neatkarīgās Igaunijas pirmais prezidents Lennarts Meri (pārliecinoša Renē Sōmi loma), kurš raksta grāmatu Sudrabaini balts. Bet viņa rīcību vada Manfreds Mims (Prīta Volmera loma ar transcendentālu spēku), kas brīvi eksistē laika nogrieznī no 888. līdz 2014. gadam. Tieši Manfreds aizved Meri pie nokritušā Kāli meteorīta kā pie igauņu identitātes avota. Pēc viņa apgalvojuma igauņi esot radušies (tehnoloģiski!) no sumpurņiem, ko Kāli meteorīts tā nobiedēja, ka viņu mati kļuva blondi un acis zilas. Tomēr, lai mīts gūtu zinātnisku pamatu, viņš vēlas Meri aizvest šā notikuma brīdī, proti, atpakaļ laikā. Iestudējumā ir izmantotas analogās tehnoloģijas un maģiskā reālisma ideoloģija: galvaskausā «ieseivotas» meteorīta krišanas vibrācijas, Karja baznīca izmantota kā skaļrunis, Dziesmusvētku estrādes velve kā liels depresators, kas pastiprina igauņu depresivitāti, paātrinot kustību laikā utt. Igaunijas vēsturi veido laikmeta atslēgvārdi, jo 60. gadu uz nākotni vērstais tehnoloģiskais entuziasms savijas ar atziņu, ka tradicionālā kultūra nes sevī maģisku spēku un šifrētu apziņu par esības noslēpumiem. Manfreds to ataino kā debesu velvē eksistējošu kosmisku radošumu, kas ļauj lēnām atritināt Igaunijas nākotni un pēc tam aizritina to atpakaļ. Virzoties uz pagātni, virzāmies arī uz nākotni.  

1970–1980: Hipiju revolūcija

Hipiju revolūcija lielā mērā balstās uz 70. gadu Tallinas hipiju kopas līdera Vladimira Vīdemana darbiem. Uzvedums tapa Vīlandes teātra Ugala un projektu teātra R.A.A.A.M sadarbībā. Pēdējā pienesums ir labā sadarbība ar Krievijas teatrāļiem – režisoru Juriju Kvjatkovki, dramaturgu un māksliniekiem, tāpēc rezultāts vairāk atgādina R.A.A.A.M seju un ir pasvešs Igaunijas publikai. 

Iestudējums ir veidots kā atmiņu stāsts: Kalevs ar iesauku Lenons (Ots Ārdams) atskatās uz savu jaunību 70. gadu Tallinā hipiju vidū. No enerģētiski nepiepildītā izrādes pirmā cēliena palika iespaids, ka šā juceklīgā darba galvenais mērķis ir iepazīstināt publiku ar padomju laika psihotropajām vielām, kaut būtu vajadzējis iepazīstināt ar darbības personām un viņu virsuzdevumu: iznīcināt Aci, salauzt padomju impēriju ar dzelzs burvju flautu.

Tomēr, kad pirmā cēliena «dzīve kā svētki» otrajā cēlienā pārvērtās par neapturamu degradāciju, iestudējumā uzradās arī dramatisks spriegums un teātra valoda ieguva groteskas un simboliskas nokrāsas. Viens no Lenona draugiem nokļuva cietumā, tur inficējās ar tuberkulozi un nomira. Otra – bez mīlestības apprecējās ar milici un agri kļuva par atraitni. Trešais ļāva vecākiem sevi nosūtīt uz Maskavas augstskolu, un vēlāk viņš kļuva par augstu partijas ierēdni. Ceturtais kļuva par psihoneiroloģiskās slimnīcas regulāru klientu. Teatrālākā izrādes aina notika Lenona meitenes mājā pie skapja: cita pēc citas uzradās māte, vecāmāte, vecvecmāte un vecvecvecmāte, kas visas smalcināja sīpolus – viņas visas it kā kļuva par Igaunijas sievietes arhetipu un apstiprināja, ka viņas ir vienas uzaudzinājušas savas meitas, lai cik grūti tas bijis. Savukārt skapja motīvs kļuva par padomju sistēmas simbolisku tēlu.

Hipiju revolūcija beidzās gandrīz laimīgi. Lenons izlēma izaudzināt savu bērnu un jutās izpildījis hipiju misiju, jo Padomju Savienība beigās taču sabruka. Analītiskākam skatītājam tomēr paliek neatbildēti jautājumi par fikciju, saistību starp mikrovēsturi (personiskām atmiņām) un vēsturisko patiesību: kāda bija šo hipiju ietekme uz padomju sabiedrību? Vai hipiju dzīves netika atainotas pārāk melnās krāsās? Vai tiešām visi hipiji padevās liktenim? Un kā tas viss tomēr ir saistīts ar 70. gadu Igaunijas vēsturi? Tiesa, 70. gadus, kas tiek dēvēti arī par stagnācijas laiku, pēc atkušņa beigām var nosaukt par paģirām. «Viss vienmēr beidzas ar paģirām,» noteica arī Lenons.

1980–1990: Pirms mums bija ūdensplūdi

Leļļu teātra un Brīvās skatuves (Vaba Lava) kopiestudējums tika būvēts pēc Brīvās skatuves kā producēšanas centra un radošā inkubatora principiem: Brīvā skatuve deva savas telpas un tehniskos darbiniekus, Leļļu teātris – aktierus, autori-režisori (Jāks Kilmi un Kiurs Ārma) tika uzaicināti no kino pasaules, bet pārējā mākslinieciskā komanda – kurš no kurienes.