Gads bez Kirila Serebreņņikova

Ir pagājis smags gads. 2018. gada maijā Krievijas teātra sabiedrībai sākās jauni laiki. Sākumā kratīšanas, personiskās un radošās dzīves robežu pārkāpšana šķita dīvaina kļūda. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem apstrīdēt varas lēmumus, aizstāvēt kolēģus, kļuva skaidrs, ka sācies absurds, pret kuru pagaidām nav iespējams cīnīties. Pārsteidzošā kārtā vispārliecinošāk šo gadu izturējuši tie, pret kuriem ierosināts tiesas process. Kirila Serebreņņikova uzstāšanās tiesas laikā tiek publiskotas internetā – jo viņš runā ne tik daudz par apsūdzībām, kā par godu un sirdsapziņu. Jo ilgāk varas institūcijas uztur netaisno apsūdzību, jo lielāka kļūst Serebreņņikova autoritāte. 

Kas noticis ar Kirilu šajā gadā

Kirils Serebreņņikovs atkal visus ir pārsteidzis – viņš pratis likt lietā visas likumīgās iespējas, lai turpinātu strādāt. Šajā gadā, kas pavadīts mājas arestā, viņš pabeidzis vienus, izdomājis citus darbus un ar advokāta starpniecību padarījis pieejamas daudzas radošās ieceres. Notikusi pirmizrāde Puškina Mazajām traģēdijām Gogoļa centrā, un tā, iespējams, bija vissarežģītākā lieta – iestudējumam mēģinājumi bija tuvu nobeigumam, bet varas lēmumi par režisora nošķiršanu no publiskās dzīves vēl bija nepierasti, nesaprotami un plosīja nervus. Pēc tam viņš samontēja kinolenti Vasara, pabeidza dokumentālo filmu par Vasaras uzņemšanu (darba materiāls bija nofilmēts, pirms viņu aizveda no Pēterburgas uz Maskavu). Bez viņa notika baleta Nurejevs pirmizrāde Lielajā teātrī. Štutgartes operteātrī paredzētajam iestudējumam viņš pabeidza un samontēja filmu, turpināja sadarboties ar Cīrihes opernamu. Serebreņņikovs ir darbaholiķis, un diez vai vēl kādam ir pa spēkam strādāt tik daudz, cik strādāja viņš, brīvs būdams. Kas kaut reizi ļāvies viņa šarmam un aizrautībai, zina, kā viņš prot saliedēt cilvēkus kopējam darbam – pārliecinot, pierunājot, apburot. Kaut arī izmeklētāji, zināms, daudz mazāk pakļaujas viņa ietekmei, Kirils panāca, ka viņam ļauj strādāt. Viņš raksta, uzņem video, lasa un mācās. Viņa enerģija joprojām uztur pie dzīvības teātri, ko viņš pats ir radījis. Serebreņņikovs sagrāva iepriekšējo Gogoļa teātri un tā vietā uzcēla pārsteidzošu gaismas un radīšanas telpu. Tieši par Gogoļa centra un tā mākslinieciskās programmas izveidi viņš pagājušajā gadā saņēma Eiropas teātra balvu.

Kas noticis Gogoļa centrā

Gads bez Kirila bijis grūts pārbaudījums Gogoļa centram. Tieši viņš ir šā milzīgā kuģa kapteinis, tieši viņa rokās koncentrēta tā vadība, bet viņa kabinets, pa kura logu var raudzīties uz skatītāju foajē, atgādina kapteiņa tiltiņu.

Kolēģi un līdzgaitnieki darījuši visu, lai šis gads būtu tik veiksmīgs, cik vien iespējams. Pateicoties Maskavas, Krievijas, Eiropas teātra sabiedrības solidaritātei un atbalstam, ir izdevies sagatavot plānotās pirmizrādes, turpināt filmu skates. Divas pirmizrādes sagatavojis Kirila Serebreņņikova pastāvīgais asistents un kustību režisors Jevgeņijs Kulagins (viņš strādājis arī pie Raiņa sapņu un Tuvās pilsētas iestudējumiem Latvijas Nacionālajā teātrī) – viena no tām ir dejas uzvedums Šekspīrs, kas liek atcerēties vienlaikus Pīnas Baušas un Alēna Platēla izrādes, otra – Divas istabas, kamerizrāde, kurā spēlē Čulpana Hamatova un Inga Oboldina.

Teātris ir pabeidzis Serebreņņikova iesākto projektu Zvaigzne (iepriekš tajā piedalījusies, piemēram, Alla Demidova ar monoizrādi – Annas Ahmatovas Poēma bez varoņa – red.), kura pēdējais iestudējums ir Filipa Grigorjana iestudētais Majakovskis. Jauna redakcija radīta Serebreņņikova iestudētajiem Idiotiem pēc Larsa fon Trīra scenārija, tās pirmizrāde notika sezonas sākumā, režisora dzimšanas dienā.