Prieka enerģija

Elīna dzīvē atbruņo ar dabiskumu. Tieša un nesamākslota. Bet skatuves darbos nevar nepamanīt viņas savdabību un personības dažādās šķautnes – dabas bērna impulsivitāti, krampīgumu, raksturotājas prasmes un starojošu sievišķību. «Esmu mazs jautājumu uzdevējs,» viņa saka, «zinātkāra, gribu visu apskatīt. Daudz ko iesāku, bet gribu visu arī pabeigt.»

Valmieras teātra štatā Elīna ir kopš 2017. gada, bet jau studiju laikā spēlējusi Reiņa Suhanova Pazudušajā dēlā un Regnāra Vaivara Klusa nakts, dzēra nakts. 

Kāpēc nācāt tieši uz Valmieras teātri?
Pirmkārt, man nebija cita piedāvājuma, tāda ir realitāte. Un tās lomas, ko man dod, ir lielas. Nevis – fonā, fonā, un tad kaut ko. Mums dod iespēju. Kas var būt labāk priekš jauna aktiera!? Tāpēc Valmiera ir ļoti labs variants. 

104 lappusēs par mīlestību, vasarā pārņemot un apgūstot Natašas lomu, es sapratu, ka es varu. Pati. Un tā bija ļoti laba sajūta, kad sāku apzināties, ka varu un ka mani nevajag bikstīt. Protams, sajūta uz vecāko aktieru fona ir tāda – jauna un nepieredzējusi; bet man patīk tā sajūta, patīk, ka man palīdz. Protams, daudz kas nesanāk, zinu, kas vēl jādara. Šobrīd jūtos labi vidē, bet nejūtos komfortabli profesijā.

Kad skatuves gaiss jau mazliet ieelpots, vai izvēlētos stāties Akadēmijā otrreiz?
Es ceru, ka jā. Man patīk, tā laikam ir tā atslēga, kāpēc vispār te esmu. Māra Ķimele iestājeksāmenos teica – Latvijas teātrī par miljonāriem jūs nekļūsiet, jums teātris ir jāmīl. Šobrīd ļoti mīlu šo profesiju, man ir gan jautri, gan interesanti. Garlaicību sevī radi pats. Ne iestudējums, ne teātris nav vainīgs pie tā, ka tev ir garlaicīgi. 

Kāds impulss pavērsa domas teātra virzienā? 
Sākumā gribēju mācīties par dietoloģi Rīgas Stradiņa universitātē, bet netiku. Manas labākās draudzenes māsa Anta Aizupe mācījās aktieros, braucām pie viņas uz Rīgu, mums tad bija 13 gadi, laikam aizķēra tā vide. Iestājos Latvijas Kultūras koledžā, mācījos amatieru teātra režiju un pēc tam mēģināju tikt aktieros. 

Jūsu mākslinieciskā vadītāja Indra Roga meklē Valmieras teātra asinsgrupai piederīgos. Kas tā ir par asinsgrupu?
Indra teica, ka gribētu, lai teātrī strādātu aktieri, kam patīk to darīt. Bet es nevaru nosaukt nevienu, kuram nepatiktu tur būt. Līdz galam neesmu sapratusi, kāds būs tas virziens, jo pagājusī sezona bija juceklīga. Man šķiet, Indrai vajag aktierus, kas grib un var darīt jebko, Vidzemnieku iestudēšanas procesā mums visiem bija jāizlien no savām komforta zonām – gan jaunajiem, gan vecajiem. Spēlējām dzīvnieku etīdes... Caur to Indra mēģināja mūs pārbaudīt. Viņa ir maksimāliste. Galvenais, lai viņa pati zinātu to virzienu. Kāpēc tad lai mēs nesekotu? Bet es nezinu, vai teātrī vispār ir iespējama pilnīga vienotība. Mēs, kas tikko ienācām teātrī, domājam citādi nekā aktieri ar 60 gadu bagāžu. Māra Ķimele mums teica: teātris ir spēlīte, spēlējiet to! Varbūt tā izjūta tāda ir mūsu kursā? Ka teātris nav ciešanas. 

Vai labāks ir demokrātisks vai autoritatīvs teātra modelis? 
Demokrātija ir vislabākais virziens. Man liekas, kopdarbs rada teātri. Nezinu, vai marionetes kādam ir vajadzīgas. Es negribētu būt marionete režijas teātrī. Labāk būt domājošam savas profesijas darītājam. Protams, ir jābūt līderim, taču līderim jājūt pārējie. Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs mūs ļoti brīvi audzināja. Varbūt pat par brīvu. Varbūt mums pietrūka disciplīnas – bija kavēšana, nebijām savākti, bija situācijas, kad kāds kādu nebija pasveicinājis. Tomēr cieņai ir jābūt. Jaunajiem ir drusku jājūt bijība pret vecajiem. Draudzīga bijība, nevajadzētu lekt par daudz. Nejūtos līdzvērtīga ar Elīnu Vāni vai Ievu Puķi, un tas ir labi. Viņas ir izdarījušas daudz, no viņām ir vērts mācīties, pasēdēt malā, paskatīties, kā viņas strādā.

Ar kursabiedriem ienācām teātrī ar Pazudušo dēlu. Atveram durvis – tur sēž Dace Eversa, Rihards Rudāks, Ieva Puķe. Tu nezini, ko viņi domā par tevi. Šai izrādē skaistākais bija, ka sastapās teātra pieredze ar jauno kaifu un enerģiju. Viņi mūs pieņēma, viņu viedums un mūsu enerģija saslēdzās. 

Studiju laikā jums bija interesants pedagogu duets: Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs. 
Mums bija jauns un tāds gruntīgs pedagogs. Māra iestudēja diplomdarba izrādi Tēvocis Vaņa, tur nebija nekā daudz, aiz kā aizslēpties: ne triku, ne gaismas, pat ne mūzikas. Ko tu vari tukšā skatuvē, to arī parādi. Māra prasīja domāšanu. Nerunā tekstu! Domā – ko tu gribi pateikt. Ar Māru ir ļoti interesanti strādāt, bet arī nav viegli. Viņa ir stingra un tajā pašā laikā mīļa. Pēdējā darbā, kad visi aiziet savās gaitās, viņa iedeva tādu labu grūdienu. Helēna Tēvocī Vaņā ir mana līdz šim mīļākā loma. Mums bija jāraksta bakalaura darbs, jāizanalizē loma. Sākumā likās – kādā sakarā aktierim jāraksta bakalaura darbs?! Bet, kad raksti, ieraugi lomu dziļāk. Helēna ir ļoti sievišķīga, ļoti apdāvināta. Viņa varētu aizbēgt ar Astrovu uz meža mājiņu, dzemdēt bērnus, būt laimīga, spēlēt klavieres, lasīt grāmatas, mīlēt cilvēku, kas viņai blakus, bet viņa to neizdara. Pamest vīru būtu gļēvulība. Ir pienākums pret dzīvi, kuru esi izvēlējusies.