Smiļģis un es
Ļoti svarīgas lappuses atšķiršana manā dzīvē
Eduards Smiļģis man uzdod daudz jautājumu. Kādreiz viņš mani ļoti iedvesmoja. Tad es par viņu biju aizmirsis. Tad iznāca grāmata zilos vākos, un es atkal par viņu lasīju. Tad nāca visi notikumi ar manu iesaistīšanos Dailes teātra jaunajā realitātē un domāšana par Smiļģi kļuva ikdiena. Kas loģiski noveda pie izrādes SMIĻĢIS. Ideja lūgt Mārai Zālītei uzrakstīt lugu par Dailes teātra dibinātāju teātra simtgadē bija iepriekšējās vadības lēmums. Līdz ar to izrāde izrāda pateicību arī viņiem. Un nu dīvainā, mistiskā SMIĻĢA pirmizrāde teātra dibināšanas dienā pēc simt gadiem – 2020. gada 19. novembrī. Tukšā skatītāju zālē. Ievērojot paša Smiļģa labākās tradīcijas, aktieri spēlē ar maksimālu atdevi, bet nenāk paklanīties saujiņai teātra darbinieku, kuri skatās visas trīs testa izrādes. Izrāde ir piedzimusi un nav piedzimusi. Pasaulē jocīgākā sajūta. Iestrēgusi starp radīšanu un rašanos, starp dzīvību un nāvi, milzīgajā Dailes teātra skatuves dzemdē.
Es neticu ne gariem, ne lāstiem, ne parādībām. Ezoterika man sveša. Taču kaut kas mistisks šajā notikumā ir. Kāpēc fakti sakrita tieši šādi un ne citādi? Vai Smiļģis kaut ko gribēja man pavēstīt? To, ka viegli nebūs, biju sapratis jau pats. Kāds vēstījums vēl ir iepīts šajā pasaules apstādināšanas aktā?
Bail pat iedomāties, kāds būs 2120. gada 19. novembris, kad atkal tiks iestudēta Māras Zālītes luga. Vai skatītāji varēs sēdēt zālē? Vai iestudējums vispār būs latviešu valodā? Bet Dailes teātris būs, par to kaut kā man šaubu nav.