Smiļģa zelts

1918. gada vasarā Smiļģis ar Pēterpils Latviešu strādnieku teātri bija viesizrādēs Arhangeļskā. Izrādīja Šillera Razbainiekus, kur bandītus spēlēja vietējie ostas strādnieki. 

Iestudējums izpelnījās milzu ovācijas, un pēc izrādīšanas trupa kopā ar strādniekiem stipri piedzērās. 

Smiļģis nedzēra, viņš nolēma paložņāt pa ostas spīķeriem – sak, varbūt kaut kas noder rekvizītiem. Noliktavas bija pilnas ar kastēm, kurās atradās dārgi audumi, porcelāns, mēbeles, lustras, sudraba un zelta liturģiskie trauki. «Tieši tas, ko vajag,» nodomāja Smiļģis, pētīdams zelta kristāmo biķeri, kad pēkšņi atsprāga noliktavas durvis un bars niknu strādnieku ar bļāvieniem «sitiet angļu spiegu!» sagrāba Smiļģi un izvilka uz ielas. 

Pirmajā brīdī, viņam likās, ka pēdējā stundiņa ir klāt, taču tad kāds no strādniekiem izsaucās: «Brālīši, tas tak Karls!» Smiļģim gluži kā akmens novēlās no sirds. «Lūk, ko nozīmē mākslas spēks,» viņš nodomāja un jau sataisījās nodeklamēt «Uzrunu laupītājiem mežā», kad tas pats strādnieks iesaucās – «stiepjam viņu uz čeku!»

Smiļģis saļima. Strādnieki viņu saķēra aiz padusēm un aizvilka pa izdangāto ielu.

Kad Smiļģis atguva samaņu, viņš ieraudzīja savā priekšā rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja neliela auguma smaidīgs cilvēks. «Bērziņš,» smaidīgais sacīja skaidrā latviešu valodā. «Sēdieties!» Smiļģis sabruka uz krēsla.

Smiļģis uzrāpās uz ogļu čupas, ieņēma admirāļa pozu un lika pietauvot visus tvaikoņus garā rindā pie mola

«Situācija ir smaga,» smaidīgais turpināja. «Arhangeļskai tuvojas angļu un franču eskadras, pilsētu mēs nenoturēsim, vajadzēs evakuēties. Mūsu, komunistu, šeit nav daudz – pietiktu ar diviem tvaikonīšiem, bet, lūk, mantas… Viss, ko atņēmām muižniekiem un buržujiem, kur tad vēl klosteru inventārs… pilni spīķeri, pats redzējāt. Mums, čekistiem, ir pavēle sargāt jaunās padomju republikas īpašumu, lai tas maksātu ko maksādams, bet uzticamu cilvēku te ir maz – visur nodevēji un sabotieri…»