Māra Mennika: «Vajadzēja ļoti daudz skrāpēt nost, lai varētu ieraudzīt, kas tad esmu es pati.» Foto – Aleksandrs Grunte
Māra Mennika: «Vajadzēja ļoti daudz skrāpēt nost, lai varētu ieraudzīt, kas tad esmu es pati.» Foto – Aleksandrs Grunte

Es gribētu dot gaismu

Ar Valmieras teātra aktrisi Māru Menniku sarunājas Maija Svarinska

Māra Mennika strādā Valmieras teātrī kopš 2003. gada, tieši tad viņa arī absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu. Pa šo laiku ir nospēlētas teju 50 lomas, daudzas no kurām guvušas profesionāļu un skatītāju atzinību. Valmieras teātra mājaslapā par aktrisi Māru Menniku ir rakstīts, ka viņa «ir brīnums gan tāpēc, ka nemanāmi mērķtiecīgi tomēr sasniegusi savu sapni [..], gan tāpēc, ka tik fantastiski brīvi spēj redzēt pasauli un pieņemt ārēji it kā nepopulārus lēmumus, kas viņas paaudzei nemaz nav tik ierasti». Jāpiekrīt, jo kontaktā ar Māru esmu izjutusi īpaši maigu vērību pret cilvēkiem, ko var raksturot kā līdzjūtību. Savām acīm redzēju, cik skaisti uzmanīga, piemēram, viņa bija pret gados stipri vecāko kolēģi Rutu Birgeri LTDS rīkotajā braucienā uz Norvēģiju.

Maija Svarinska. Kad vēl mācījies Kultūras akadēmijā, Māra Ķimele uzaicināja tevi spēlēt Valmieras teātra izrādē Tumšie brieži, vai tad saprati, ka patiesi vēlies strādāt tieši šajā teātrī?
Māra Mennika. Nē, šī pārliecība mani pārņēma agrāk. Iestājos pirmajā kursā un drīz vien sapratu, ka patiesi gribu strādāt Valmierā, jo ļoti uzrunāja tas radošais devums, ko saņēmu no saviem pedagogiem. Pēc tam iepazinos ar Ievu [Struku], kas tolaik bija Valmieras teātra literārās daļas vadītāja, un viņa mani tā iemīlināja Valmieras teātrī, ka nu līdz sirds dziļumiem izjutu – nekur citur negribu būt. Bet, protams, kad Māra uzaicināja spēlēt Tumšajos briežos, biju ļoti iepriecināta, taču vēl vairāk – nobijusies. Tādi lieli aktieri būs man blakus, kā šo satraukumu apvaldīt? Māra Ķimele ļoti palīdzēja, jo mēģinājumos vadīja mani ar pedagoga roku, tas atbrīvoja no lieka sasprindzinājuma un ļāva gremdēties darbā.

Tagad, kad esi aktrise ar stāžu un vārdu, kā tu varētu definēt to problēmu, kura var būt vai ir raksturīga iesācējam?
Tā galvenā kļūda, manuprāt, ir grābstīšanās. Ik pa laikam jaunieši, kad stājas Kultūras akadēmijā, jautā – kas man ir vajadzīgs, ko man darīt? Mācīties un strādāt. Ja esi teātrī – strādā. Krietni vēlu es sapratu, cik bezjēdzīgi ir censties sagrābt visu. Es apmeklēju dažādas studijas, mācījos pat pie burvju mākslinieka un mūzikas skolā, kur apguvu dziedāšanas māku, gāju uz kustību nodarbībām pie Anša Rūtentāla. Citiem vārdiem – gāju visur. Bet kas par daudz, tas par skādi. Saliku sev virsū tik daudz, ka režisori vienkārši neredzēja mani pašu, vajadzēja ļoti daudz skrāpēt nost, lai varētu ieraudzīt, kas tad esmu es pati. 

Šīs aktivitātes liecina arī par to, ka agri esi sākusi sapņot par teātri.
Tieši tā arī bija. Pamatskolā mācījos kopā ar Nacionālā teātra aktiera Egona Maisaka dēlu, un tādējādi teātris šķita pavisam blakus. Ietekmēja arī fakts, ka mans tēvs gribēja būt par aktieri, mājās viņš daudz par to runāja, un es jau 4. klasē kopā ar citiem skolēniem sāku aizrauties ar, tā sakot, izrāžu iestudēšanu. Pārrakstīju no vecās drukas lugas, katram – sava loma, un atceros, uz mūsu izrādi Trīnes grēki atnāca Maisaks, pēc noskatīšanās viņš teica mammai, ka tā meitene ir lietaskoks, vajag turpināt. Skaidrs, ka tas man bija liels impulss tā arī darīt. 

Kad jau biji Valmieras drāmas teātra štata aktrise, kā attīstījās sadarbība ar Oļģertu Kroderu?
Pirmā tikšanās bija diezgan traka. Viņš man iedeva spēlēt ielasmeitu Vasarā un dūmos, kas manī izraisīja lielu pretestību. Man bija ļoti grūti. Šodien saprotu, ka netiku ar lomu galā. Tāda pagrūta pirmā iepazīšanās ar Kroderu. Pēc tam, kad spēlēju Sarkangalvītē, mums jau bija kontakts. Esmu ļoti laimīga, ka paguvu spēlēt vairākās Krodera izrādēs, jo tā bija apbrīnojama skola.

Bet būtībā tu laikam esi Feliksa Deiča aktrise?
Nu, nezinu, vai var tā sacīt. Par vairākiem mūsu teātra aktieriem tā mēdz teikt, bet viņš allaž iebilst, ka tā nedrīkst apgalvot. Taču tas, ka Felikss kā režisors man ir ļoti tuvs, ir nenoliedzami. Viņš ir brīnišķīgs pedagogs. Viņš uzsver, ka vajag mācīties visu laiku, pret ko, starp citu, jaunie režisori izturas skeptiski. Tāpēc tagad es jo īpaši novērtēju viņa praksi. Bet viņš arī allaž cenšas dot iespēju pakāpties – viņš zina, ka neesmu gatava kādai konkrētai lomai, bet dod to, lai es attīstītos. Tev neizdodas, kļūdies – tāda pieredze ir svarīga, jo katra kļūdas apzināšanās ir pakāpiens uz augšu. Deičam ir svarīga garīgā vertikāle, tāpat kā Mārai Ķimelei, un tas man arī ir ļoti svarīgi. Deičs arī ļoti mīl aktierus un dzīvo līdzi katrai tavai kustībai, katram vārdam, bet viņš var būt arī ass, ja saskaras ar negodīgu attieksmi.

Žurnāli