Tad kā lai sadegam mēs?

Ievadam. Kad Teātra Vēstnesis piedāvāja parunāties ar kādu no kolēģiem, kas arī nominēts Spēlmaņu nakts balvai, gribējās tikties ar aktieri, ko nepazīstu, esmu manījusi tikai attāli, zinu tikai pēc vārda un kurš būtu no mazliet citādākas vides. Es izvēlējos Maksimu Buselu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Bija karsta septembra diena – nevis atvasara, bet joprojām visīstākā vasara. Maksims laipni piedāvāja atbraukt uz Valmieru. Sagaidīju viņu autoostā, un saruna sākās jau pa ceļam uz Gauju, uz Kazu krācītēm, kur karstā saulē nosēdējām gandrīz divas stundas. Protams, pierādījās vecā patiesība, ka aktieri gandrīz vienmēr un visur ir vienādi, tāpat kā lietas, kas viņus uztrauc, īpaši, ja viņi strādā repertuāra teātrī. Nepameta sajūta, ka esam pazīstami jau labu laiku, bet, sarunājoties ar talantīgiem, aizrautīgiem cilvēkiem, tas, iespējams, ir tikai dabiski. Ieva Puķe

Par bohēmu un tās noderību

Ieva Puķe. Mēs runājām, ka teātris ir tuvāks bohēmai nekā sporta zālei.

Maksims Busels. Jā, un mācību laikā tas mums nebija pareizi: mums bija runas tehnika, ļoti daudz baleta, bija jāiet uz sporta zāli, lai varētu kāju nostiept taisnāk, augstāk, runāt skaļāk. Pēc izlaiduma mana pirmā izrāde bija Hanuma, un es dejoju un dziedāju, bet, kas notika iekšā, man nebija ne jausmas. Tāpēc pareizi vecākie aktieri par mums smējās: mēs dzērām, izjutām dzīves garšu [bet jūs tikai mācījāties un trenējāties]. Tikai tagad, ar tevi runājoties, es sapratu, ka tā bija pareizāk.

Ieva. Dzīvāk.

Maksims. Tāpēc, kad tu stāsti, kā bija jums…

Ieva. Bija! Bija! Tagad, protams, ir citādi, mājas, bērni. Bet tas bija, un mēs paspējām visu. Līdz rītam tusēt un dejot un no rīta būt mēģinājumā. Protams, dažs labs vēl gulēja un cits nebija īsti formā. Bet režisors Kroders tā arī teica – uz paģirām ir tie labākie mēģinājumi.

Maksims. Jā, atslābināts organisms.

Ieva. Brīvi visi!

Maksims. Es ar savu kursa biedreni notusēju visu nakti, nākamajā dienā bija bail, kā varēšu nospēlēt, bet tā bija viena no labākajām izrādēm. Arī, kad esi slims, reizēm sanāk pat labāk, jo nav spēka nevajadzīgajam.

Ieva. Tu koncentrējies un nedari neko lieku. Tikai to, kas nepieciešams. Tagad mūsu teātrī tā atmosfēra ir noplakusi. Nevar jau visu laiku būt pacēlums – viena izrāde super, otra super, trešā, nevar visu laiku tā būt. Teātrim jāiet cauri visam, tāpat kā dabā – ir rudens, ziema, pavasaris, vasara. Gan jau tas uzrāviens atkal nāks.

Maksims. Tā jau arī būtu garlaicīgi.

Par profesijas vērtību un laimi

Ieva. Es tev gribēju pajautāt – kā tu domā, kāpēc 21. gadsimtā vispār ir vajadzīgs teātris?

Maksims. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja sajust īstu enerģiju. Kino ir foršs, bet mēs jau neredzam, kā tas viss ir bijis pa īstam. Labs režisors, montāža, operators var tā nofilmēt, ka mēs kliedzam: va-a-u, tas nu gan ir aktieris! Bet tas tā nav! Mēs ar Janu Herbstu runājām, ka mūsu profesija zaudē savu vērtību – šodien kino var spēlēt jebkurš. Ļoti laba filma nupat bija, Kriminālās ekselences fonds – tur neesot neviena profesionāļa. Bet tu skaties – ir forši!