Poētiskais = būtiskais

Pērnā gada kinofestivālā Baltijas pērle tika parādīta čīliešu režisora Alehandro Hodorovska filma Nebeidzamā dzeja, kurā līdzās sirreāliem un maģiskā reālisma caurstrāvotiem kinematogrāfiskiem risinājumiem izskan ne tikai Čīles dzejas klasiķu vārsmas, bet arī šādi vārdi: «Taureņi nevar pārvērsties par mušām, dzejnieki nevar sākt strādāt par skolotājiem.» Dzeja nevar pārvērsties sadzīvē. Un, kas zina, vai to var «izpētīt», tomēr tieši tāds ir gan šā raksta, gan visas Tēmas Poētiskais teātris mērķis. Jo tieši pēdējos gados, precīzāk, sākot ar 2015. gadu un Raiņa un Aspazijas simtpiecdesmitgadi, dzeja un saistītā valodā rakstīti teksti ienākuši ne tikai mazajos spēles laukumos, bet arī Latvijas teātru lielajās zālēs, kas nozīmē reizes desmit lielāku auditoriju un tikpat reižu lielāku enerģijas mijiedarbību jeb rezonansi starp skatuvi un zāli. Cilvēki ar lielāku teātra skatīšanās pieredzi noteikti apgalvos, ka tā ir poētiskā teātra renesanse, jo reiz – 20. gadsimta 60./70. gadu mijā šāds dzejas vilnis ne tikai Dzejas dienās, bet uz teātru skatuvēm jau ir bijis. Tomēr būtiski atcerēties, ka tolaik tas saistījās ar pieprasījumu pēc metaforiskas valodas mākslā, lai pēc iespējas brīvāk nostātos opozīcijā padomju režīmam. Valstīs, kur sociālistiski režīmi joprojām ir spēkā, arī dzeja joprojām ir viens no populārākajiem mākslas veidiem, taču dzejas estētiskā funkcija ir mazāk svarīga nekā cīņas gars un brīvības alkas, kas vārsmās izteiktas.

Latvijas laikmetīgajā mākslā teātrim kā jēdzienam nākas pacīnīties par savu vietu ar jaunievedumu «performatīvās mākslas», tāpat arī jēdziens «dzejas teātris» šobrīd zaudē poētiskajam teātrim, jo dzejas teātris vienmēr būs poētiskais teātris, bet poētiskais teātris ne vienmēr būs dzejas teātris. Bet – kas tad ir poētiskais teātris?

Pievēršot uzmanību jēdziena «poētisks» lietojumam dažādās mākslas jomās, jāsecina, ka šodien tas ir saistīts ar nesadzīvisku telpas un laika, satura un formas izpratni, ar kādas idejas vai parādības kondensātu, koncentrātu. Ar būtisko. Ar vēlmi pēc būtiskā. Pēc jaunas mākslas (nevis skatuves) patiesības pakāpes vai izpratnes. Ar jēgas meklējumiem. Ar nesamierināšanos to akceptēt tikai cilvēka galīgas dzīves koordinātās. Līdz ar to atbirst vai kļūst margināls absurdais, kaut arī pastāv gan «bezjēdzīga» dzeja, gan «bezjēdzīgs» poētiskums kā konceptuāli mākslas darbi. Atsacīšanās notiek arī no postmodernā kā no nejaušas elementu spēles, toties nostiprinās postdramatiskais – apzināta dekonstruētās vienības savienošana jaunās jēgpilnās kombinācijās. 

Poēzijas jēga joprojām slēpjas radīšanā no neesošā, no nulles, nepateiktā izteikšanā. Kamēr poētiskais teātris, poētiskā instalācija, poētiskais skaņdarbs tiek radīti, izvelkot esenciālo no esošā, paredzot jaunas jēgas piešķiršanu, jaunas valodas izveidi no zināmiem «burtiem». Tā ir kaut kā apslēpta, nesaprotama atšifrēšana, svarīgākā jeb sakrālā nošķiršana un izcelšana starp mazāk svarīgo jeb profāno. Un te, man liekas, šobrīd notverama būtiskākā atšķirība starp poēziju un poētisko jebkurā mākslas žanrā. 

Dzejas teātri pasludina no tribīnes

Dzejas teātra dzimšana Latvijas teātra vēsturē tiek datēta ar 1967. gadu un Pētera Pētersona iestudēto Imanta Ziedoņa Motociklu. Ap šo pašu laiku top arī Andreja Vozņesenska Antipasaules Jurija Ļubimova režijā Tagankas laukuma teātrī Maskavā, poētiskā teātra žanrā strādā Ādams Hanuškēvičs Varšavā, kurš iestudē Ādama Mickēviča poēmu 12 grāmatās Pans Tadeušs (1966) un izrādi Norvids (1967), kas veltīta 19. gadsimta poļu romantiķa Kipriana Norvida dzīvei un dzejai. Līdz ar to dzejas teātris tiek definēts kā atsevišķs atzars poētiskā teātra žanrā, kurš aizsācies jau antīkajā tradīcijā, turpinājies caur visiem klasiskajiem saistītā valodā rakstījušo autoru darbiem, nonācis līdz 20. gadsimta sākumam un Rainim Latvijā, Vladimiram Majakovskim austrumos un Federiko Garsijam Lorkam rietumos. Tomēr šā raksta centrā ir poētiskais teātris Latvijā.