Vai drīkst jūs lūgt uz deju?

Visos cilvēku virzītos procesos var novērot tādu kā līkni, kas lineāri virzās starp diviem punktiem – vēlmi sakārtot pasauli, rodot robežu starp sevi un citiem, un dziņu vienoties kopīgā haosā. Šobrīd, pēc vairākiem gadiem «es, tu, tas, šis», var atkal just, kā par smaguma centru šim karuselim kļūst «mēs». Arī Latvijas dzejas scēnā ir manāma šī kustība. Lai gan dzejas tirgus neliecina par īpašu aktivitāti, tomēr publiskā berze ir nenoliedzama. Noris daudz pasākumu un lasījumu, kuru mērķis ir dzeju vilkt ārā no grāmatplauktiem un iekškabatām, ļaut tai dzīvot arī citās istabās, būt ar to kopā. Arī mijiedarbība starp dzeju un citiem medijiem aug un turpinās savā radošumā. Tai skaitā plašumā vēršas dzejas un teātra mīšanās, šā procesa priekšā izvirzot tieši dzeju, aizvien tīrāku un tīrāku, jo šo divu valodu sadarbības pagātnē novērojams, ka dzeja vairāk kalpojusi tikai par izteiksmi, nevis domu, tāds kā galdauts. Turpretī šobrīd rodas sajūta, ka ne latviešu teātra skatītājs, ne pats teātris vairs nebaidās no poētiskas domāšanas, kaut kādā ziņā gan vienam, gan otram tā ir kļuvusi par nepieciešamību.

Manuprāt, dzeja pašos pamatu pamatos ir saistīta ar teatrālu, performatīvu aktu. Prātā nāk viduslaikos godā turētie trubadūri un bardi, kuri pārvietojās no pilsētas uz pilsētu un apmaiņā pret ēdienu un naktsmājām performēja savus stāstus, pasakas un poēmas, bieži vien tos apvienojot ar dziedāšanas un dejošanas priekšnesumiem. Stāstnieks nebija tikai cilvēks, kurš, iemācījies vārds vārdā kādu pasaku, prata to pārstāstīt, stāstnieks bija aktieris, kurš ir visi stāsta tēli reizē, šo tēlu grimases un balsis.

Dzeja krasi pārmainījās, kad tā no verbāla, skanīga «kustoņa» tika pārmiesota grāmatās. Tā ir kļuvusi daudz individuālāka. Turpretī šī kopīgā dzejas skandēšana ļauj dzejai būt ne tikai par saikni starp lasītāju un autoru, bet arī par saikni lasītāju starpā. To varētu attiecināt, piemēram, uz Andreja Pumpura eposu Lāčplēsis, kurš savu īsto tautisko potenciālu piepildīja tieši Raiņa dramaturģiskā pārfrāzējumā. Tādā veidā, īstajā brīdī uzvedot Uguni un nakti, šis mītiskais stāsts no pasakas piedzima par tautas pašapziņas stiprinātāju, kas vairs jau nerunāja par senseniem notikumiem, bet gan par 20. gadsimtu. Tāpat arī Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokopera Lāčplēsis, kas atkal šo pašu literāro pamatu izmantoja, lai radītu kultūru manifestējošu iestudējumu ar tādu pašu nodomu, kāds tas bija Rainim, tikai jau pavisam citā formā.