Tu nevari būt kopā ar visiem

Mani priecē arī Latgolas joki brīnišķīgu aktieru izpildījumā, bet dziļāk mani uzrunā un arī spēlēt patīk lielas lietas un lielus raksturus, un tad man ir jādomā, kāpēc. Visticamāk, te liels nopelns ir Mārai Ķimelei un darbam pie Glostera lomas Šekspīra Karalī Līrā fakultātes laikā. Kad reiz esi izgājis cauri šādai dramaturģijai, tu saproti, ka saistītā valodā ar mazāk vārdiem, bet spēcīgākiem, jo poētiski precīziem, vari pateikt daudz vairāk un trāpīt dziļāk. 

Es apzinos, ka cilvēki nav pieradināti domāt tēlaini, bet pats sevi es noteikti pieskaitu pie tiem, kas jūsmo par šo iespēju meklēt un saskatīt, kas atrodas aiz metaforām, aiz simboliem, aiz poētiskiem tekstiem, jo, manuprāt, tur mums tiek dota tik liela brīvība, ka vari ieraudzīt to, kas tev ir tuvs un svarīgs konkrētajā brīdī. Ģeniāls teksts ir dzīvs; Šekspīrs un Rainis ir dzīvs pāri laikam, jo katrā savas dzīves brīdī poētiskā tekstā tu vari saredzēt pats savu potenciālo un neizmantoto plašumu, un arī publika katrā laikmetā var saskatīt aktuālo un sev vajadzīgo. Sadzīviskā tekstā balstīta izrāde, manuprāt, nemaz nevar būt pārlaicīga, bet arī «laicīgas» izrādes, protams, ir vajadzīgas.

Arī kā aktieri dzejas valodas poētiskais rāmis, iegrožojums, pantmērs mani savā ziņā atbrīvo. Paradoksāli. Iespējams, to var uzskatīt arī par masku, ja reiz tā mani padara brīvu. Esmu viens no tādiem aktieriem, kam ir interesanti strādāt gan ar tēlu, kas ir pēc iespējas tālāk no manis, gan ar tādu, kas ir man tuvs. Tikai nereti gadās tā, ka, spēlējot to it kā tālāko, viņš pēc tam man paliek tuvākais. Un citreiz tik grūti ir spēlēt kaut ko sev radniecīgu, jo tuvais mani aizver un tā arī neļauj uz skatuves atvērties. Bet, lai to visu uz skatuves īstenotu, ir nepieciešamas zināmas amata prasmes – tu nevari lasīt dzeju vai dramaturģiju saistītā valodā, ja nezini nekādus skatuves runas likumus, tāpēc esmu pateicīgs, ka esmu strādājis radio pie Antonijas Apeles un pēdējos gados strādājis kopā ar Ainu Matīsu. Ir svarīgi pārzināt gan dzejas ritmu, gan dzejas loģiku, un to nevar jaukt vienā katlā. Citreiz ir nepieciešams saglabāt dzejas ritmu un nemeklēt tur dzejas loģiku, kā, piemēram, mūsu tautasdziesmās, kur jāpieturas pie pantmēra un tad tev atnāks tautasdziesmas maģiskais spēks un arī doma. Tāpat jebkurā saistītajā tekstā, arī sengrieķu traģēdijās, ir jārunā, saglabājot attiecīgo dzejas ritmu, cenšoties nepazaudēt loģiku, tas ir grūti, un pie tā brīžiem jāstrādā pētnieciski mehāniski – tev jāsaprot loģiskie uzsvari, jāstrādā ar galvu, ar redzi un vēl ar zīmuli, un tas viss ir jāsaliek kopā. Tas ir skrupulozs un grūts darbs, pie kāda neesam raduši. Esam raduši loģiski parunāt, un tad, kad ķeramies klāt pie saistītās valodas, pie Raiņa dzejas, mēs aizejam auzās, jo paši nesaprotam, ko runājam. Bet, ja sākam izjust un sajust to baudu, ko sniedz dzejas ritms, tad arī nonākam pie jēgas. Un tad vēl ir intuitīvais darbs, bet tas «intuitīvais» ir noslēpums. Bet kā to savienot, ja tev ir jāapvieno absolūta brīvība ar absolūtu disciplīnu? Mēs, aktieri, brīvību nereti cenšamies uzdot kā īstu jau tad, kad tā vēl nav sasniegta, jo to disciplīnā sasniegt nav viegli. Bet disciplīna šai gadījumā var būt arī teksta rāmis, ne tikai mizanscēnas un apzinīgs darbs.