Tēmas dzimšana no Raiņa gara

«Varbūt vēl tas viss pāries, tik es nezinu, kā, un es būšu vienkāršs cilvēks, kā visi, bet par ko tad viss būs domāts, raudāts? Vai tik daudz bēdu, tik daudz daiļa un augsta vajaga, lai tiktu par tādu sūda nieciņu, kas ēd, guļ, paķepurojas? Kad es tik tāds niecīgs loceklītis ķēdē, tik maz palīdzu pasaulei attīstīties, kam tad mani tā izrīkot, ka es ko vairāk gribu?» Rainis, protams. 1884. gads.

Ar šo Raiņa tekstu sākās izrāde Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī Kirila Serebreņņikova režijā. 2015. jeb Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā tapa ne tikai teātra izrādes dažādos Latvijas teātros, bet arī muzikāli skaņdarbi, vizuālās mākslas darbi, dokumentāla filma un atjaunoti muzeji. 

Kopš tā laika dominē divi dažādi viedokļi par to, kādas ir «sekas» Raiņa un Aspazijas gadam, jo vieni uzskata, ka ģēniju vārds tika tiktāl nodeldēts, lai skolasbērni vairs nekad neņemtu rokās viņu grāmatas, bet otri tikpat pamatoti uzskata, ka putekļi, kas pastiprinātā dedzībā tika notraukti no Raiņa un Aspazijas manuskriptiem (lasīt – vārdiem un domām), sacēla tik dzīvelīgu troksni, ka joprojām nav nosēdušies. Proti, jauni cilvēki ieraudzīja, ka Raiņa domas un idejas ir dzīvas un stipras, pat ja lietotā valoda dažkārt pasveša, jo ikdienā nedzirdama.

Savādā kārtā Raiņa un Aspazijas jubileja pārrāva piesardzības aizsprostu māksliniekos un skatītājos pret saistītā valodā rakstītiem tekstiem, un Ugunij un naktij, Vaidelotei, Mīlas svētībai, Raiņa sapņiem, Aspazijai sekoja citi, ne mazāk vērienīgi iestudējumi, kas visi mutuļo straumē ar nosaukumu «poētiskais teātris» – te ir gan Mēdeja, gan Pērs Gints, gan Asins kāzas, gan Salome, gan Dieviņš pillā, gan Baladīna, gan Doktors Živago, gan Pūt, vējiņi!, te būs Brands. Organisko laikmeta prasību pēc sadzīves patiesības tikpat dabiskā kārtā, šķiet, ir nomainījusi prasība pēc mākslas patiesības, kas tiek meklēta ārpus reālisma koordinātām, meklēta dzejā un citos poētiskos tekstos.

Savādā kārtā Raiņa un Aspazijas jubileja pārrāva piesardzības aizsprostu māksliniekos un skatītājos

Ne vienmēr mākslinieku nepieciešamība ir identiska publikas nepieciešamībai, proti, visas še nosauktās izrādes nav un nebija skatītāju vienlīdz mīlētas un atzītas, tāpēc sarunu ar Indru Rogu režisors Viesturs Kairišs sāk ar vieglu ironiju, sakot, ka poētiskais teātris ir tāds teātris, kuru liela daļa skatās un nesaprot, kāpēc to dara. Tomēr poētiskajam teātrim Latvijā ir gana dziļas saknes, tāpēc pavisam tas diezin vai kādreiz izzudīs – galu galā arī latviešu dramaturģija vienlīdz spēcīgi balstās kā blaumaniskajā, tā rainiskajā tradīcijā. Un, vērojot, kā sazarojas Raiņa gadā dzītie poētiskā teātra asni, likās, ir pienācis laiks veidot žurnāla tēmu par poētisko teātri, mēģinot definēt – kas īsti ir poētiskais teātris, ar ko tas atšķiras no 20. gadsimta 60. gadu vidū dzimušā dzejas teātra, saprast, vai tas prasa jaunas prasmes no aktieriem, kā režisori spēj materializēt jeb «tulkot» dzejas rindās iekodēto un verbalizēt to vēstījumu, ko poētiskajā teātrī rada tā vizuālais tēls. Tāpēc vārds tika dots gan māksliniekiem Reinim un Kristai Dzudzilo, kuru kontā nu ir arī pirmā patstāvīgā izrāde Patētiskā. Par redzamo valodu, gan režisoriem Viesturam Kairišam un Indrai Rogai, kuri veidojuši lielu daļu še minēto izrāžu, gan Nacionālā teātra aktierim Uldim Anžem, kas pēdējo sezonu laikā nospēlējis Lāčplēsi un Pēru Gintu. Savukārt, pārdomājot to, kurš no literātiem varētu reflektēt par poētisko teātri, izvēlējos jauno dzejnieku un teorētiķi Kirilu Ēci, kurš personisku iemeslu dēļ redzējis ne tikai visas Latvijas teātru repertuārā esošās poētiskās izrādes, bet arī to, kas tapis agrāk. Protams, viņa gadu dēļ – pārskatāmā laika periodā.