Dailes teātra gadsimta grieži

Latvijā joprojām nav daudz teātru, tāpēc vismaz trim simtgadniekiem ir katram savs nepārprotams nospiedums vēsturē. Liepājas teātrim (1907) raksturīga spītīga uzdrīkstēšanās tiekties pēc nesasniedzamā. Latvijas Nacionālajam teātrim (1919) – pašcieņas pilnā pēctecība un misijas apziņa. Dailes teātrim (1920) –… Jā, kas acumirklī ļauj noprast – tas ir Dailes teātris? Eduarda Smiļģa sauciens pēc kaislības, skaidrības un vienkāršības? Kaislība šim teātrim piemīt noteikti, skaidrība – ļoti bieži. Vienkāršība – nekad! No viena cilvēka gribas un tālākā mērķa redzēšanas radies, Dailes teātris visos laikos ir bijis kādas spēcīgas personības kaislīgi vadīts, un šajā kaislībā aizvien ir bijusi vēlēšanās salauzt to, kas reiz bijis novatorisks, bet kļuvis par visiem saprotamu trafaretu, lai uzceltu kaut ko jaunu un uzvarošu, un izaicinošu. Patētiski? Dailes teātrim piemīt arī patētika – tas vienmēr tiecies prom no piezemēta skanējuma.

Izvēlēties numura tēmā reflektēt par Dailes teātra gadsimtu bija redakcijas vienots lēmums. Jo vairāk tagad, kad pandēmija vēlreiz apturējusi teātra dzīvi – kā raksta Viesturs Kairišs – starp radīšanu un rašanos. Ko citu pasākt šajā sastinguma mierā, ja ne atskatīties uz notikumiem, personībām un arī viņu atstātajām mīklām, un pilnīgi noteikti darīt to no šodienas skatpunkta, iezīmējot perspektīvu un līdzības. Jo vēl aizvien Dailes teātra gadsimtā ir pietiekami daudz neizrunātu lietu, neizskaidrotu noslēpumu, neizlīdzinātu pāridarījumu un upurēšanās. Galu galā – simt gadi ir neizmērojami garš viena cilvēka mūžs, bet teātrim tie ir bijuši seši mūži – no cerībām līdz virsotnēm, no vilšanās līdz nodevībai.

Krietni daudz, protams, ir teātra vēsturnieku izpētīts. Pirms pāris gadiem iznākusī Ritas Rotkales un Agras Straupenieces grāmata par Eduarda Smiļģa dzīves ceļu, vēl krietni senāk – Ievas Zoles (Strukas) pētījums par Pētera Pētersona personību un tās nospiedumu Dailes teātra vēsturē. Šajā tēmā mēģinām pieskarties pagājušā gadsimta 60. – 80. gadiem un iet tālāk. 

Atsaucot atmiņā Arnolda Liniņa izaudzinātās aktieru studijas, rakstu par saviem jaunības elkiem un līdzaudžiem. Guna Zeltiņa pamatīgi un iejūtīgi mēģina aptvert Kārļa Auškāpa uzvaru un traģēdiju piepildīto likteni teātrī. Valda Čakare analizē tobrīd 80. gadu jauno režisoru paveikto vai apsolīto. Evita Sniedze atceras  Nepanesamā teātra arteļa dumpīgo garu īsi pirms gadsimtu mijas. Par 21. gadsimta teātri un mūziku ar Juri Vaivodu portretintervijā sarunājas Ieva Struka. Pandēmija ieviesusi savas korekcijas plānā, nepārtrauktās spriedzes dēļ uz tālāku numuru atlikta Ināras Sluckas saruna ar Lilitu Ozoliņu. 

Šajā teātrī tik daudz kas ar sāpēm ir lauzts, tik daudz kam kāpts pāri, ka vēl jo pārsteidzošāka ir negaidīti skaidri saskatāmā pēctecība un sasaukšanās cauri laikiem. «Ko man grib pateikt Smiļģis?» savā esejā taujā Viesturs Kairišs, skaidri zinādams, ka atbildēt vajadzēs pašam. Par pēctecību, ko saglabā pat sienas, liecina Ditas Jonītes atrastie ieraksti 50. gadu kladē, kurā «dežuranti» ierakstījuši savus novērojumus par repertuāra izrāžu «katastrofālo stāvokli», – vai gan tādu pašu kvalitātes uzmanīšanu pēc vairāk nekā pusgadsimta tajā pašā Lāčplēša ielas namā neveica Jaunā Rīgas teātra aktieri? 

Taču vispatiesākais liecinājums par apzinātu un gribētu pēctecību ir sarunas ar vecmeistariem Olgu Dreģi un Juri Strengu, ko vienlīdz ar pietāti un dziļu interesi risinājuši šāgada Spēlmaņu nakts laureāti – jaunais Dailes teātra aktieris Kārlis Arnolds Avots un jaunais režisors un aktieris Toms Treinis. Šīs sarunas iniciējusi Latvijas Teātra darbinieku savienība jaunveidotajā ciklā Sarunas, ko atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un kas turpināsies arī nākamajā gadā.

Neparastā laikā savu simtgadi sagaidījis Dailes teātris. Taču – vai gan varēja būt citādi?