Kultūras svētki

Valmieras vasaras teātra festivāls svinēja savu trīs gadu jubileju. Jā, tieši tā – jubileju. Tādēļ, ka jebkura jauna projekta dzīvildze tiek pārbaudīta trīs gadus, nākamais posms – septiņi gadi. Līdz ar to man no sirds gribas sveikt Reini Suhanovu un viņa komandu ar patiesi radošu uzvaru – Valmieras vasaras teātra festivāls ir apliecinājis savu dzīvotspēju, un šajā vasarā pieredzētais man patiesi ļauj apgalvot, ka Valmieras festivāls ir notikums. Pirmām kārtām idejas oriģinalitātes dēļ. Proti, spēlēt izrādes visdažādākajās pilsētas vietās, teiksim, tas var būt gan mežs, gan sens lopu laidars. Par to kolēģi jau ir rakstījuši divu pirmo festivālu sakarā, bet es gribu uzsvērt, ka tā nebūt nav vienkārša izrāžu spēle dažādās vietās, bet speciāla uzveduma radīšana tieši šai vietai. Patiešām Valmieras festivāls, jo pati pilsēta diktē, kur kam tapt.

Mākslai lielākoties tā bija ikdiena, jo izrādes tapa tieši šim pasākumam, tā sakot, uz vietas

Augusta trīs dienu laikā tika nospēlētas 10 dažādas izrādes plašā žanriskā diapazonā – no pasakas līdz operai. Iespaidīga arī teātra programma kopumā. Pateicoties Reiņa Suhanova domāšanas vērienam, Valmieras centrā tapa sava veida festivāla pilsētiņa, kur varēja pasēdēt, iedzert kafiju un paklausīties aktieru uzstāšanos. Festivāla programmā bija ietverta arī rīta vingrošana, vakarēšana pie ugunskura un brīvdabas kinoizrādes. Arī bagātīgs izpriecu komplekts bērniem, piemēram, Latvijas Jaunā teātra institūta piedāvātā darbnīcu un izrāžu sērija Nezvērs. Īsti svētki pieaugušajiem un bērniem, savējiem un viesiem. Pilsētas svētki. Kultūras svētki. Bet mākslai lielākoties tā bija ikdiena, kas visumā ir saprotami, jo, kā jau teicu, uz šejieni netika vestas Latvijas vai citu valstu labākās izrādes, kā tas ierasts festivālu praksē. Šeit izrādes tapa tieši šim pasākumam, tā sakot, uz vietas. Tāpēc saprotams, ka brīžiem meistarība atpalika no radošā azarta. 

Es redzēju visas festivāla izrādes, un īpašu interesi manī raisīja tās, kas bija tapušas ar pietāti pret vides diktātu. Piemēram, Kārļa Krūmiņa izrāde Mušas tika uzvesta jau minētajā Valmiermuižas lopu laidarā. Šai neparastajai telpai ļauts spēlēt, proti, tā kļūst par izrādes koptēla sastāvdaļu. Telpa, kas simbolizē nebrīvi. Plaša, bet noslēgta. Vai tā būtu valsts dzīve, vai indivīda pašsajūta. Vadoties pēc vietas, izvēlēta arī luga – Ž. P. Sartra darbs, kas tapis Otrā pasaules kara laikā. Luga ir pamatīgi pārstrādāta, taču tās patoss saglabāts dzīvs – cilvēka cīņa par brīvību. Vēl vairāk – pateicoties režisora Kārļa Krūmiņa, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas radošajai saliedētībai, darbības attīstība sasniedz vispārinājumu: gaismas un tumsas cīņa.

Kad cilvēki kā amfiteātrī sasēžas savās vietās, spēles laukuma apakšā kļūst redzami melnos, garos apmetņos ietērpti cilvēku stāvi, kas rituālā darbībā pielūdz kārts galā piestiprinātu Mušu dieva masku. Izrādes gaitā šie masu skati atkārtojas. Izteiksmīgs varas trulas pielūgsmes tēls. Visvarenāko pretspēku šai tumsonībai demonstrē gaismas spēle. Spēcīgi stari tiecas pretim debesīm, līdz šķiet, ka tie tūdaļ sasniegs citas planētas. Izrāde beidzas, mēs visi jau esam tālu prom no Valmiermuižas, bet šie stari joprojām caurdur nakti itin kā brīnišķs Latvijas gaismas sauciens uz debesīm. Aktieru spēle nesasniedz šāda vispārinājuma mērogu. Tomēr tā iespaido. Ir organiskums, tēlojuma vieglums, un, tā kā pārstrādātās lugas variantā ir daudz asprātību, aktieri ar savu darbošanos tās veiksmīgi atdzīvina. Starp citu, Oskara Pauliņa gaismu partitūra lieliski spēlē visas izrādes gaitā, piemēram, tieši gaismas un skaņas (naturāla) saderība jo spilgti sevi piesaka mušu tēmā – mušas, kas pārņēmušas pilsētu, kurā atgriežas Orests pēc ilgiem prombūtnes gadiem.